Raksta mērķis ir atspoguļot Eiropas Savienības tiesību prasības attiecībā uz grūtnieču atlaišanas ierobežojumiem un nepilnīgo šī jautājuma regulējumu Darba likumā¹ (DL). Ideja par šo rakstu autorei radās, iepazīstoties ar vienu Latvijas tiesas spriedumu,² kurā parādās DL nepilnības grūtnieču atlaišanas regulējumā.

DL 109.pants nosaka ierobežojumus darba devēja uzteikumam grūtniecei. Tas paredz, ka grūtniecības dēļ darbu nav atļauts uzteikt. Grūtniecei darbu var uzteikt tikai DL 101.panta pirmās daļas 1., 2., 3., 4., 5. un 10.punktā noteiktajos gadījumos.

Direktīvas 92/85³ 10.pants uzliek par pienākumu Dalībvalstīm nodrošināt grūtnieču atlaišanas aizliegumu. Atkāpe no šī aizlieguma ir pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos, kas nekādā veidā nav saistīti ar grūtniecību un noteikti ar nacionālajiem tiesību aktiem vai praksi.⁴ Lietā “Hertz” Eiropas Kopienu tiesa (EKT) ir noteikusi, ka atlaišana grūtniecības dēļ ir atzīstama par tiešu diskrimināciju arī Direktīvas 76/207 izpratnē. Tātad grūtnieču atlaišanas aizliegumu grūtniecības dēļ nosaka divas ES direktīvas, no kurām Direktīva 92/85 ir darba aizsardzības, bet Direktīva 76/207 diskriminācijas novēršanas jomas direktīva.