2007. gada 7. februārī Satversmes tiesa pieņēma spriedumu lietā Nr. 2006-09-03 "Par Garkalnes pagasta padomes teritorijas plānojuma daļas, kas paredz Lielā Baltezera applūstošās teritorijas apbūvi, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 115. pantam" (turpmāk arī - Garkalnes spriedums) un tas tika publicēts laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" 2007. gada 13. februārī. Garkalnes spriedumā tiesa atzina, ka Garkalnes pagasta padomes teritorijas plānojuma daļa, kas paredz Lielā Baltezera applūstošās teritorijas apbūvi, neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 115. pantam un ir spēkā neesoša no 2005. gada 5. janvāra, proti, no Garkalnes pagasta padomes teritorijas plānojuma spēkā stāšanās brīža. Minētā sprieduma sakarā vairākas valsts1 un pašvaldību iestādes2 sniedza, pēc autora domām, nepamatotus skaidrojumus par to, kā tiesas spriedums ir saprotams un kā interpretējami tajā norādītie Satversmes tiesas secinājumi. No minētajiem skaidrojumiem iespējams secināt, ka valsts un pašvaldību iestādes ir sapratušas, ka atbilstoši Garkalnes spriedumam būvniecība nav pieļaujama nevienā applūstošajā teritorijā,3 neatkarīgi no tā, vai šī teritorija atrodas aizsargjoslas robežās vai ārpus aizsargjoslas. Līdz ar to šajā rakstā autors sniegs savu nelielu skatījumu uz to, kas tika nolemts Garkalnes spriedumā.