Populārajā stāstā aprakstīts, kā meistars Džepeto no koka pagales bija radījis kailu lellēnu un nosaucis to par Pinokio.¹ Tiklīdz meistars bija no pagales izdrāzis lellēnam zodu, kaklu, muguru, vēderu, rokas un kājas, iemācījis viņu staigāt, tā Pinokio "kails" izmetās laukā pa durvīm un diedza projām, līdz policists to palīdzēja notvert.

Latvijā dzejniece Māra Zālīte pēc Karlo Kollodi un Alekseja Tolstoja stāsta "Zelta atslēdziņa" motīviem uzrakstīja libretu "Leļļu operai", bet Jānis Lūsēns šim libretam sarakstīja mūziku. Operas scenogrāfiju veidoja māksliniece Katrīna Neiburga.

2008. gada 1. februāra LTV raidījumā "Panorāma" parādīja sižetu, kur augsta ranga Valsts policijas amatpersona paziņoja, ka Nacionālās operas izgatavotā reklāmas afiša J. Lūsēna un M. Zālītes "Leļlu operai" satur bērnu pornogrāfiju. Afišas centrā attēlots kails lellēns ar garu degunu. Tas ar mugurpusi pagriezies pret skatītājiem. Par šo faktu esot ierosināts kriminālprocess, jo esot pārkāpts likums. Valsts policijas darbinieku uzmanību minētajai reklāmai piesaistījuši ārvalstu pilsoņi, kuri, ierazdamies Rīgā, šīs Latvijas Nacionālās operas izrādes reklāmu ievērojuši lidmašīnās piedāvātajos preses izdevumos.

Šī ziņa ir atspoguļota arī portālos "tvnet.lv"² un "Delfi".³ Norobežojieties no emocionālajām peripetijām, šā raksta autors minēto jautājumu centīsies analizēt tikai no strikti juridiskām pozīcijām.

Lai atbildētu uz jautājumiem, vai policija ir pamatoti ierosinājusi kriminālprocesu, nepieciešams noskaidrot, ko gan starptautisko, gan arī nacionālo tiesību izpratnē saprot ar jēdzienu pornogrāfija.

Šai nolūkā jāanalizē pornogrāfijas jēdziens, lietojot dažādas interpretācijas metodes, proti, vēsturisko, sistēmisko, gramatisko un teleoloģisko.

Vēsturiskā interpretācijas metode

2000. gadā šā raksta autors vadīja Ministru kabineta izveidoto darba grupu, kuras uzdevums bija izstrādāt koncepciju "Par bērna tiesību aizsardzību internetā".⁴ Koncepcijas galvenais uzdevums bija radīt tiesisku platformu turpmākai juridiskās bāzes attīstībai bērnu tiesību aizsardzības jomā internetā. Lai izpildītu šo uzdevumu, analizējām dažādus ANO, Eiropas Padomes un Eiropas Savienības izstrādātus normatīvos aktus, kas saistīti ar bērnu pornogrāfijas aprites ierobežošanas tiesiskajiem aspektiem, arī ar EP Kibernoziegumu konvenciju.

Saskaņā ar Kibernoziegumu konvencijas 9. pantu, "dalībvalstīm ir jāparedz tādi likumdošanas un citi pasākumi, lai nacionālajās valstīs noteiktu kriminālatbildību par šādām tīšām, nelikumīgām darbībām, kas saistītas ar bērnu pornogrāfijas apriti elektroniskajā vidē."

Šīs darbības aptver bērnu pornogrāfijas izgatavošanu, piedāvāšanu un padarīšanu par pieejamu ar datorsistēmu palīdzību, kā arī izplatīšanu vai pārraidīšanu, glabāšanu u.c. Vadoties no principa, ka "visam tam, kas atzīts par nelikumīgu reālā vidē, jābūt aizliegtam arī e-vidē", bērnu pornogrāfija jebkurā tās izpausmes veidā ir jāatzīst par nelikumīgu un sodāmu darbību.

Ar bērnu pornogrāfiju Kibernoziegumu konvencijas 9. panta izpratnē saprot materiālus, kas ietver šādas pazīmes:

• nepilngadīgais ir iesaistīts acīm redzamā seksuālā rakstura uzvedībā;

• cilvēks, kurš iesaistīts acīm redzamā seksuālā uzvedībā, uzstājas kā nepilngadīgais;

• reālistiskus atspoguļojumus, kur nepilngadīgais iesaistīts acīm redzamā seksuālā uzvedībā;

• ar terminu "bērnu pornogrāfijas izgatavošana" (producing) nolūkā to izplatīt ar datorsistēmu palīdzību, ar to saprotot tādu materiālu izgatavošanu, kas vizuāli parāda acīm redzamu, skaidri izteiktu nepilngadīgā dzimumtieksmi.

Savukārt Kibernoziegumu konvencijas 9. panta otrā daļa noteic, ka termins "nepilngadīgais" attiecas uz jebkuru 18 gadu vecumu nesasniegušu personu.

Koncepcijas priekšlikumos bija ieteikts izdarīt grozījumus Ministru kabineta 1995. gada 22. novembra noteikumos Nr. 348 "Noteikumi par erotiska un pornogrāfiska rakstura materiālu ievešanu, izgatavošanu, izplatīšanu un publisku demonstrēšanu vai reklamēšanu", tajos iestrādājot nevis pornogrāfijas un bērnu pornogrāfijas definīcijas, bet gan pamatnostādnes, tas ir, nevis dodot tiešu, precīzu bērnu pornogrāfijas un pornogrāfijas jēdzienu, bet gan iekļaujot pazīmes, pēc kurām šī informācija bez speciālu ekspertu pieaicināšanas varētu tikt atzīta par pornogrāfiju vai bērnu pornogrāfiju. Svarīgi ir uzsvērt, ka vienmēr primāri jāvērtē to pazīmju kopums, kas definē pornogrāfiju, un tikai kopsakarībā ar pornogrāfijas pazīmēm ir vērtējamas bērnu pornogrāfiju raksturojošās pazīmes.

Minētā pieeja nav jauna. Šā raksta autors pornogrāfijas novērtēšanas testu jau aprakstīja 2000. gadā savā monogrāfijā⁵, analizēdams ASV tiesu judikatūru. To 1973. gadā, izskatot lietu State v Miller, izstrādāja ASV Augstākā tiesa. Lai noteiktu, vai publicētā informācija ir vērtējama un atzīstama kā "neķītrība", tiesai bija jākonstatē trīs kritēriju kopums:

1) ka vidusmēra persona, kura ievēro sabiedrībā pieņemtās uzvedības normas (standartus), uzskata, ka darbs kopumā aicina uz miesas kārību.⁶

Autors T. Smedingohofs⁷ ir aprakstījis pazīmes, pēc kurām darbu vai informāciju varētu atzīt par tādu, kas aicina uz "miesas kārību". Viņš izceļ šādas pazīmes: materiāls pamudina apkaunojošu, neveselīgu, pat patoloģisku interesi par kailumu, seksu vai izdalījumiem, kā arī veicina šādu nodarbi parastai normālai personai. Tātad, lai konstatētu šīs pazīmes, nav nepieciešamas dārgas ekspertīzes. Šim viedoklim var pilnībā piekrist.

Ja arī operas plakātu vērtē pēc šāda kritērija, piemēram, pēc nepatikas, ko paudusi kāda ārvalstīs dzīvojoša viduslīmeņa persona, tad arī tādā gadījumā policija nevar izdarīt secinājumu par darba saturu, tikai pamatodamās uz kādas citas personas subjektīvo uztveri (patīk vai nepatīk). Šai motivācijai jābūt tādai, kas nepārprotami liecinātu, ka darbs veicina miesas kārību. To precīzi Miller v California lietā definējis tiesnesis Stjuarts: "Es nezinu, kas tā ir, bet pazīstu to, kad to redzu."

2) ka darbs nepārprotami un skaidri attēlo un apraksta seksuālo kontaktu nepatīkamā, uzmācīgā veidā.

Lai izvērtētu otro pazīmi, jākonstatē, vai informācija ir saistīta ar atklātu uzbudinātu dzimumorgānu demonstrēšanu, masturbāciju utt. Šā raksta autoram, strādājot EP Kibernoziegumu ekspertu komitejā, izraisījās nopietna diskusija par to, vai kriminālatbildība jāparedz arī par bērnu erotikas izplatīšanu kibertelpā. Toreiz eksperti pēc diezgan asām diskusijām vienojās, ka šādu atbildību paredzēt nevar un nedrīkst, jo tad var tikt samazināts cilvēktiesību standarts un pieļauta pārmērīga valsts varas iejaukšanās personu privātajā dzīvē. Autoram tā arī nav izdevies atrast vienu kaut cik pieņemamu erotikas definīciju. Ja problēmai nav iespējams atrast metodoloģisko pamatu, tad to nav iespējams juridiski definēt. Tāpēc nav iespējams noteikt arī vienotu pazīmju kopumu, ko visos gadījumos varētu piemērot šādas informācijas identifikācijai. Miller v California ASV Augstākā tiesa deva aprakstu, kādos gadījumos nav šādas nepārprotamības pazīmes, proti, ja šī nepatīkamā informācija saistīta ar politisku runu vai ja tā ir satīra par mūsdienām vai pret mūsdienu attieksmi.⁸ Vērtējot operas plakātu, var secināt, ka tas šāda rakstura informāciju nesatur.

3) ka darbam kopumā trūkst nopietnas literāras, politiskas, zinātniskas vai mākslinieciskas vērtības.

Trešā pazīme nenoteic precīzus vērtēšanas kritērijus, bet izvirza vienu kopīgu principu, proti, nepieciešamību konstatēt to, ka darbam nav literāras, zinātniskas, politiskas un mākslinieciskas vērtības. Šīs pazīmes konstatēšanai patiešām ir nepieciešama nopietna kompleksa ekspertīze. Juridiskajā literatūrā saistībā ar šo problēmu īpaši ir analizēts Vladimira Nabokova romāns "Lolita" (1955), ko sākotnēji ASV atzina par pornogrāfiju, atteicās to publicēt u. tml. Taču pēc tam tika atzīts, ka darbam ir literāra vērtība un visi apvainojumi tika atsaukti.

Tātad šā raksta autors var secināt, ka ar ASV judikatūrā lietoto terminu "neķītrība" var lietot analogi terminam pornogrāfija. Tas daļēji gūst apstiprinājumu arī EP Kibernoziegumu konvencijas 9. pantā, kura sagatavošanā eksperti izmantoja Miller v California lietā piemēroto testu.

Pēc Bērnu tiesību aizsardzības internetā koncepcijas pieņemšanas tās īstenošanā sākās nopietnas problēmas, jo ne Tieslietu ministrija, ne Satiksmes ministrija, ne Kultūras ministrija, ne arī Iekšlietu ministrija nevēlējas uzņemties atbildību par jau minēto Ministru kabineta noteikumu Nr. 348 izstrādes procesu. Šis juceklis vilkās vairāk nekā pusotru gadu, līdz beidzot projekta gatavošana tika uzdota E-lietu birojam. Faktiski tikai 2003. gadā sākās kaut kāda kustība šajā virzienā. Raksta autors bija arī minēto noteikumu izstrādes darba grupas loceklis. Darba grupā, diskutējot par noteikumos ietveramiem konceptuāliem jautājumiem, tika nolemts, ka šis normatīvais akts jāizstrādā tā, lai tas kalpotu kā rokasgrāmata jebkuram policistam un būtu viegli piemērojams.

2004. gadā noteikumu projektā "Erotiska un pornogrāfiska rakstura materiālu aprites noteikumi"⁹ pornogrāfiska rakstura materiāli šo noteikumu izpratnē tika definēti kā sacerējumi, iespieddarbi, attēli, datorprogrammas, filmas, video un skaņu ieraksti, televīzijas un radio raidījumi un citi materiāli jebkurā to izpausmes veidā, kuriem nav mākslinieciskas un zinātniskas vērtības un kuros detalizēti un atklāti naturālistiski attēlota vai aprakstīta cilvēka darbība, kas saistīta ar:

1) dzimumaktu vai tā imitāciju ar uzbudinātu dzimumorgānu demonstrēšanu;

2) vardarbību dzimumattiecībās;

3) brutalitāti dzimumattiecībās (sadistiskas un mazohistiskas darbības);

4) dzimumtieksmes apmierināšanu ar masturbāciju vai ķermeņa izdalījumiem;

5) uzbudinātu dzimumorgānu demonstrēšanu.

Savukārt par bērnu pornogrāfiju šo noteikumu izpratnē tika atzīti pornogrāfiska rakstura sacerējumi, iespieddarbi, attēli, datorprogrammas, filmas, video un skaņu ieraksti, televīzijas un radio raidījumi un citi materiāli jebkurā izpausmes veidā, kurā ir attēlots vai aprakstīts bērns vai persona, kura izskatās kā bērns, kas saistīti ar to:

• izmantošanu dzimumtieksmes apmierināšanai;

• ģenitāliju vai kaunuma zonas detalizētu, atklāti naturālistisku demonstrēšanu;

• attēlošanu bez apģērba seksuāli izaicinošā pozā;

• attēlošanu neķītra rakstura tērpā.

Šā detalizētā apraksta mērķis bija efektivizēt un reizē arī vienkāršot tiesību aizsardzības speciālistu darbu bērnu pornogrāfiju saturošu materiālu aprites apkarošanai. Visas iepriekš minētās pazīmes var viegli vizuāli uztvert, tātad, ja attēlojums, teksts, filma un fotogrāfija ir saistīts ar kaut vienu no šiem kritērijiem, tad, neatkarīgi no aizdomās turamās personas vainas pakāpes, tā darbībās ir saskatāmas Krimināllikuma 166. panta otrās daļas pazīmes. Problēma varētu rasties par kritēriju "attēlošana bez apģērba seksuāli izaicinošā pozā" un "attēlošana neķītra rakstura tērpā" piemērošanu, jo noteikumi nedeva skaidrojumu, kas uzskatāma par seksuāli izaicinošu pozu un kas ir attēlojums neķītra rakstura tērpā. Šie divi kritēriji varētu būt tieši saistīti ar trešo personu subjektīvo uztveri, proti, vai viņi uzskata, ka darbs kopumā aicina uz miesas kārību vai ne. Šos pēdējos kritērijus nekādā gadījumā nedrīkst attiecināt uz situācijām, kas saistītas ar personu privāto dzīvi, piemēram, gadījumos, kad vecāki filmē vai fotografē bērnus dažādās dzīves situācijās.

Tādējādi to saturs būtu vērtējams tikai saistībā ar citiem pierādījumiem. Protams, var apšaubīt, vai šajā uzskaitījumā ietvertas visas pornogrāfiju raksturojošās pazīmes, taču pastāv arī viedoklis, ka jānoteic tikai tādas pazīmes, bez kurām darbu prima facie vispār nevar vērtēt kā tādu, kam ir pornogrāfisks raksturs. Šī pieeja speciālistu vidū guvusi plašu atzinību un ietverta daudzu valstu krimināllikumā.

Krimināltiesību zinātnē nostiprinājusies arī atziņa, ka ne vienmēr ir lietderīgi izstrādāt un likumā ietvert precīzu noziedzīgā nodarījuma objekta vai priekšmeta definīciju. Īpaši tas saistīts ar apdraudējumiem, kuru raksturs var mainīties saistībā ar sabiedrības attīstības tendencēm. Praksē jau sen ir aprobēts viedoklis, ka tiklīdz mēs kaut ko definējam, tā automātiski uzliekam ierobežojumus šā priekšmeta izvērtēšanai. Ja arī likumdevējs kaut ko mēģina definēt, tad definīcijai jābūt izstrādātai ar pietiekami augstu abstrakcijas pakāpi. Tātad Krimināllikuma pantu dispozīcija jāizstrādā tā, lai saturētu abstraktu terminu, piemēram, bērnu pornogrāfija, taču materiālais saturs šim terminam jānoteic obligāto pazīmju veidā, ko bija paredzēts ietvert Ministru kabineta noteikumos Nr. 348.

Diemžēl darbs pie minēto noteikumu izstrādes tika pārtraukts, jo tika pieņemts politisks lēmums izstrādāt pornogrāfiju ierobežojošu likumu. Šā lēmuma negatīvā puse ir tā, ka faktiski no 2002. gada līdz 2007. gada 1. jūnijam, kad stājās spēkā Pornogrāfijas ierobežošanas likums¹⁰ (turpmāk tekstā – Likums), valstī vispār nebija tiesiska regulējuma bērnu pornogrāfijas apkarošanai. Kopumā Pornogrāfijas ierobežošanas likuma pieņemšana ir vērtējama pozitīvi. Likumā lietotā terminoloģija ļauj secināt, ka likumdevējs daļēji saglabājis arī šā raksta autora ieteikto pieeju pornogrāfijas identifikācijā. Likumā termini "pornogrāfija" un "bērnu pornogrāfija" definēti ļoti abstrakti. Tas dod iespēju piemērot šos terminus neatkarīgi no informācijas izplatīšanas veida un vides. Tuvāk aplūkosim šīs definīcijas un pazīmes.

Minētā Likuma 1. pants "Likumā lietotie termini" noteic:

"1) pornogrāfiska rakstura materiāls – sacerējums, iespieddarbs, attēls, datorprogramma, filma, video vai skaņu ieraksts, televīzijas raidījums vai radioraidījums, cits materiāls jebkurā formā vai veidā, kuram nav sabiedrību izglītojošas vai informējošas, zinātniskas vai mākslinieciskas vērtības un kurā tieši, detalizēti un atklāti naturālistiski:

a) pilnīgi vai daļēji attēloti dzimumorgāni, attēlota vai aprakstīta dzimumtieksmes apmierināšana ar masturbāciju, kā arī aprakstīts dzimumakts vai dzimumtieksmes apmierināšana pretdabiskā veidā, tai skaitā minēto darbību imitācija,

b) attēlots dzimumakts vai dzimumtieksmes apmierināšana pretdabiskā veidā, kā arī minēto darbību imitācija,

c) attēlota vai aprakstīta dzimumtieksmes apmierināšana vardarbīgā veidā, brutalitāte dzimumattiecībās (sadistiskas un mazohistiskas darbības), dzimumtieksmes apmierināšana ar dzīvniekiem vai nekrofilija;

2) bērnu pornogrāfija – pornogrāfiska rakstura materiāls, kurā attēlots vai aprakstīts bērns, vai jebkāds cits materiāls, kurā:

a) attēlots vai aprakstīts bērns, kas iesaistīts seksuālā darbībā, bērns pilnīgi vai daļēji bez apģērba seksuālā pozā vai neķītra rakstura tērpā, uzbudinoši attēloti bērna dzimumorgāni vai kaunums,

b) attēlota vai aprakstīta persona bērna izskatā, kas iesaistīta šā punkta "a" apakšpunktā minētajā darbībā vai atspoguļota "a" apakšpunktā minētajā veidā,

c) ir reālistiski attēli ar reāli neeksistējošu bērnu, kas iesaistīts šā punkta "a" apakšpunktā minētajā darbībā vai atspoguļots "a" apakšpunktā minētajā veidā."

Līdz ar to konkrētā likuma radīšanas priekšvēsture precīzi noteic, ka, pieņemot konkrēto normu, likumdevējs ir vēlējies sasniegt šādus mērķus: 1) definēt, kas ir pornogrāfija un bērnu pornogrāfija; 2) noteikt šo jēdzienu identifikācijai nepieciešamās obligātās pazīmes; 3) regulēt šīs informācijas apriti atbilstoši starptautisko tiesību prasībām; 4) pilnīgi aizliegt bērnu pornogrāfijas apriti.

Gramatiskā interpretācijas metode

Kā minēts portālā "tvnet.lv", "process sākts, ievērojot Pornogrāfijas ierobežošanas likumā noteikto, ka "bērnu pornogrāfija ir pornogrāfiska rakstura materiāls, kurā attēlots vai aprakstīts bērns, vai jebkāds cits materiāls, kurā attēlots vai aprakstīts bērns, kas iesaistīts seksuālā darbībā, bērns pilnīgi vai daļēji bez apģērba seksuālā pozā vai neķītra rakstura tērpā".¹¹

Lai noskaidrotu minētā kriminālprocesa ierosināšanas pamatu, vēlreiz jācitē izvilkums no Pornogrāfijas ierobežošanas likuma:

"bērnu pornogrāfija – pornogrāfiska rakstura materiāls, kurā attēlots vai aprakstīts bērns, vai jebkāds cits materiāls, kurā:

a) attēlots vai aprakstīts bērns, kas iesaistīts seksuālā darbībā, bērns pilnīgi vai daļēji bez apģērba seksuālā pozā vai neķītra rakstura tērpā, uzbudinoši attēloti bērna dzimumorgāni vai kaunums".

Vārdiem var būt gan ikdienas valodā lietotā nozīme, gan juridiskā nozīme. Veidojot juridiskus tekstus, likumdevējs ir tiesīgs ne tikai izmantot ikdienas valodā lietotos vārdus to parastajā nozīmē, bet arī tiem piešķirt specifisku juridisku nozīmi. Tādējādi vārda juridiskās nozīmes atšķiršanu no ikdienas valodas lietojuma var uzskatīt tikai par vienu no pirmajiem soļiem, kas ved uz vārda juridiskās nozīmes apzināšanu tādā apjomā, kāds nepieciešams konkrētā gadījuma risināšanai.¹²

Lai konstatētu, vai procesa virzītājs ir korekti piemērojis šo metodi, jāsecina, ka procesa ierosināšanas pamats ir iespējamais Likuma 1. panta otrās daļas "a" punktā minēto apstākļu pārkāpums. Bērnu pornogrāfijas pamats var būt tikai tad, ja apskatāmā informācija prima facie atzīstama: 1) par pornogrāfisku materiālu; 2) kurā ir attēlots vai aprakstīts bērns. Bez šīm pazīmēm pilnīgi atkrīt nepieciešamība analizēt pārējo teikuma daļu. Taču bez iepriekšminētiem likumdevējs ir paredzējis arī citus nosacījumus, pie kuriem attēlojums ir atzīstams par bērnu pornogrāfiju. Likumā ir minēti trīs nosacījumi:

"1) bērns ir iesaistīts seksuālā darbībā. Ar tādu darbību jāsaprot dzimumakts, dzimumtieksmes apmierināšana netiklās formās u. c.

2) bērns ir pilnīgi vai daļēji bez apģērba seksuālā pozā;

3) bērns ir apģērbts neķītra rakstura tērpā."

Analizējot šo teikuma daļu, jāsecina, kādu mērķi likumdevējs ir vēlējies sasniegt, ietverot minēto nosacījumu? Sākotnēji Ministru kabineta noteikumu Nr. 348 projektā bija paredzēts ietvert šādu tekstu: "attēlošana bez apģērba seksuāli izaicinošā pozā, attēlošana neķītra rakstura tērpā". Likumdevējs abus šos nosacījumus apvienojis vienā teikumā ar saikli "vai". Tas nozīmē: lai pornogrāfiska rakstura darbu atzītu par bērnu pornogrāfiju, pietiek vai nu ar to, ka bērns pilnīgi vai daļēji bez apģērba atrodas seksuāli izaicinošā pozā, vai arī tas ir attēlots neķītrā apģērbā.

Minētā teikuma analīzē ir svarīgi, kā sasaistīt trīs vārdu kopas: 1) vārdus – pilnīgi vai daļēji bez apģērba; 2) vārdus – atrašanos seksuālā pozā; 3) vārdus – neķītra rakstura tērpā.

Šā raksta autors uzskata, ka no Likuma redakcijas redzams, ka uzsvars nav likts uz to, vai bērns ir bijis kails vai arī daļēji apģērbts, jo pati par sevi šāda darbība visļaunākajā gadījumā būtu vērtējama tikai kā viegla rakstura erotika, par kuru nevienā valstī nekādas sankcijas netiek paredzētas. Tādus bērnu attēlojumus var redzēt gandrīz vai katrā muzejā un mākslas vēstures grāmatās, un neviens līdz šim pat nav iedomājies, ka kādu no viduslaiku gleznotājiem vajadzētu saukt pie atbildības par bērnu pornogrāfijas izplatīšanu vai demonstrēšanu. ASV ir paredzēta arī atbildība par baudkāras (lascivious) bērnu erotikas apriti. Tieši šim saturam pilnīgi atbilst arī minētā Likuma 1. panta otrās daļas "a" punktā ietvertā 2. un 3. vārdu kopa, jo tieši miesas kārības veicinoši apstākļi ir ne jau kailums, bet gan veids, kā šis kailais bērna ķermenis attēlots. Ja tas būs attēlots izaicinošā pozā vai apģērbts ar seksuālām izpriecām speciāli paredzētu apģērbu, tad nav šaubu, kādi apstākļi kļūs par pamatu kvalifikācijai pēc Krimināllikuma 166. panta otrās daļas.

Tātad, piemērojot gramatisko metodi, var secināt, ka likumdevējs uzsvaru ir licis uz 2. un 3. vārdu kopu, tas ir, "atrašanos seksuālā pozā" vai "atrašanos neķītrā apģērbā". Līdz ar to, lai attēlojumu kvalificētu kā bērnu pornogrāfiju, ir nepieciešams konstatēt, vai tas satur pirmajā vai otrajā vārdkopā norādītās pazīmes.

Teleoloģiskā metode

Saskaņā ar teleoloģisko metodi vispirms jānoskaidro: 1) likuma griba; 2) sociālais mērķis; 3) likuma jēga.

Likumā ir lietoti šādi termini:

"pornogrāfiska rakstura materiāls – sacerējums, iespieddarbs, attēls, datorprogramma, filma, video vai skaņu ieraksts, televīzijas raidījums vai radioraidījums, cits materiāls jebkurā formā vai veidā, kuram nav sabiedrību izglītojošas vai informējošas, zinātniskas vai mākslinieciskas vērtības (raksta autora izcēlums) un kurā tieši, detalizēti un atklāti naturālistiski:

a) pilnīgi vai daļēji attēloti dzimumorgāni, attēlota vai aprakstīta dzimumtieksmes apmierināšana ar masturbāciju, kā arī aprakstīts dzimumakts vai dzimumtieksmes apmierināšana pretdabiskā veidā, tai skaitā minēto darbību imitācija,

b) attēlots dzimumakts vai dzimumtieksmes apmierināšana pretdabiskā veidā, kā arī minēto darbību imitācija,

c) attēlota vai aprakstīta dzimumtieksmes apmierināšana vardarbīgā veidā, brutalitāte dzimumattiecībās (sadistiskas un mazohistiskas darbības), dzimumtieksmes apmierināšana ar dzīvniekiem vai nekrofilija."

Pornogrāfijas ierobežošanas li­-kuma 2. pants noteic: "Likuma mērķis ir, respektējot cilvēka tiesības uz privāto dzīvi, aizsargāt cilvēkus no nevēlamas saskarsmes ar pornogrāfiska rakstura materiāliem un nepieļaut bērnu iesaistīšanu pornogrāfiska rakstura materiālu apritē".

Savukārt minētā Likuma 4. pants noteic:

"(1) Pornogrāfiska rakstura materiālu apritē aizliegta bērnu pornogrāfija, kā arī tādu pornogrāfiska rakstura materiālu aprite, kuros aprakstītas vai attēlotas cilvēku seksuālās darbības ar dzīvniekiem, nekrofilija vai dzimumtieksmes apmierināšana vardarbīgā veidā.

(2) Aizliegts pornogrāfiska rakstura materiālu apritē iesaistīt bērnu, tai skaitā nodrošināt bērnam pieeju pornogrāfiska rakstura materiāliem vai bērnu pornogrāfijai, kā arī pieļaut, ka bērnam ir pieejami minētie materiāli.

(3) Aizliegta pret personas gribu iegūtu pornogrāfiska rakstura materiālu aprite."

Pirmais, kas teleoloģiskās metodes piemērošanas procesā jānoskaidro, ir jautājums par to, kāda ir likumdevēja griba un sociālais mērķis. Tā ir izteikta minētā Likuma 2. pantā, kur definēts likuma mērķis.

Likuma mērķis satur trīs elementus:

1. Respektēt cilvēka tiesības uz privāto dzīvi. Tātad likums nekādi nevēršas pret bērnu fotografēšanu, filmēšanu, zīmēšanu, gleznošanu u. c. dažādos dzīves gadījumos, ja tas veikts ģimenes lokā.

2. Jāaizsargā cilvēki no nevēlamas saskarsmes ar pornogrāfiska rakstura materiāliem, piemēram, to nosaka minētā likuma 7. pants. Izplatīšanas ierobežojumi elektroniskā vidē noteic:

"(1) Aizliegts elektroniskā vidē izplatīt pornogrāfiska rakstura materiālus vai informāciju par šādu materiālu pieejamību nenosakāmam saņēmēju lokam vai gadījumos, kad nav saņemta adresāta piekrišana.

(2) Izplatot elektroniskā vidē pornogrāfiska rakstura materiālus vai informāciju par šādu materiālu pieejamību, to izplatītājs, ievērojot šā panta trešās daļas noteikumus, nodrošina iespēju atteikties no turpmākiem sūtījumiem un saņēmēja brīdināšanu par to, ka attiecīgajam materiālam ir pornogrāfisks raksturs.

(3) Gadījumos, kad tiek sniegti informācijas sabiedrības pakalpojumi, starpnieka pakalpojumu sniedzēju pienākumus un atbildību par saistību ar pornogrāfiska rakstura materiālu izplatīšanu nosaka Informācijas sabiedrības pakalpojumu likums."

3. Nepieļaut bērnu iesaistīšanu pornogrāfisku materiālu apritē. Likumdevējs šim mērķim ir paredzējis vairākus elementus: 1) norobežot bērnu no jebkuras pornogrāfiskās un erotiskās materiālu aprites; 2) aizliegt iesaistīt bērnus kā modeļus utt. šo materiālu apritē, kas nozīmē arī izgatavošanu u. c. darbības.

Piemēram, minētā likuma 4. panta otrā daļa noteic: "Aizliegts pornogrāfiska rakstura materiālu apritē iesaistīt bērnu, tai skaitā nodrošināt bērnam pieeju pornogrāfiska rakstura materiāliem vai bērnu pornogrāfijai, kā arī pieļaut, ka bērnam ir pieejami minētie materiāli." Tātad šis mērķis ir tieši norādīts likumā.

Apkopojot iepriekš teikto, var secināt, ka galvenais Likuma mērķis bija sakārtot normatīvi situāciju pornogrāfisko materiālu apritē, attiecināt reālā vidē pielietotos aizliegumus un ierobežojumus arī uz elektronisko vidi, ierobežot pornogrāfiskās informācijas apriti un pilnīgi izslēgt bērnu pornogrāfijas apriti visās tās izpausmēs, īpašus ierobežojumus vēršot pret speciālu sociālo grupu bērniem.

Likuma jēgas noskaidrošana

Kriminālprocesu var uzsākt tikai tad, ja aizliegtā darbība ir paredzēta Krimināllikuma sevišķajā daļā un par to paredzēts kriminālsods. Tāpēc turpmāk nepieciešams izanalizēt, vai aprakstītajā situācijā ir saskatāmas noziedzīga nodarījuma pazīmes. Tā kā operas reklāmas plakātā ir attēlots bērns, tad teorētiski personai var piemērot Krimināllikuma 166. panta otro daļu, kas noteic:

"Par tādu pornogrāfiska vai erotiska rakstura materiālu lejupielādi, iegādāšanos, ievešanu, izgatavošanu, publisku demonstrēšanu, reklamēšanu vai citādu izplatīšanu, kuros aprakstīta vai attēlota bērnu seksuāla izmantošana, cilvēku seksuālas darbības ar dzīvniekiem, nekrofilija vai pornogrāfiska rakstura vardarbība, kā arī par šādu materiālu glabāšanu – .."

Vadoties no Likuma, nepieciešams konstatēt, vai minētajā likumā ietvertā bērnu pornogrāfijas definīcija atbilst Krimināllikuma 166. panta otrās daļas dispozīcijai. Kā jau iepriekš minēju, tad Likuma 1. panta otrās daļas "a" punkts paredz: lai attēlojumu atzītu par bērnu pornogrāfiju, bērnam jābūt attēlotam kailam vai daļēji apģērbtam, bet ar nosacījumu, ka tam jābūt saistītam ar zināmu demonstrāciju, proti, bērnam vai pielīdzinātajam attēlojumam jābūt attēlotam seksuālā pozā.

Problēma ir tā, ka Valsts policija, piemērodama Likumu, nav analizējusi to sistēmiski, proti, ka primārais šajā normā ir minētā Likuma 1. panta pirmā daļa, kas noteic, kas atzīstams par pornogrāfisku materiālu. Savukārt šā panta otrā daļa sniedz papildu skaidrojumu par īpašām pazīmēm, kas papildus 1. panta pirmajā daļā minētajām ir vērtējama kā bērnu pornogrāfija. Tas pilnīgi saskan arī ar Krimināllikuma 166. panta otrās daļas dispozīcijā paredzēto, jo šā panta izpratnē noteikts, ka atbildība iestājas "par tādu pornogrāfiska [..] materiālu [..] izgatavošanu, publisku demonstrēšanu [..] kuros aprakstīta vai attēlota bērnu seksuāla izmantošana".

Pēc šā raksta autora domām, seksuālu izmantošanu nu nekādi nevar saistīt ar kaila bērna attēlojumu no mugurpuses. Tātad Latvijas Nacionālās operas reklāmas plakāts nekādā gadījumā nav saistīts arī Krimināllikuma 166. panta otrajā daļā paredzēto nosacījumu, proti, ka attēlojumam jābūt saistītam ar bērna seksuālu izmantošanu.

Pirms tik augsta ranga Valsts policijas amatpersona sniedz bargus un kategoriskus paziņojumus publiskajā telpā, tomēr vajadzētu ieskatīties arī kādā likumu grāmatā. Vispār paziņojums publiskajā telpā, ka mākslas darbs un reklāmas plakāts satur pornogrāfijas vai bērnu pornogrāfijas pazīmes bez speciāla ekspertīzes slēdziena procesa virzītājam var radīt attiecīgas tiesiskās sekas.

Secinājumi

Nobeigumā dažas atziņas no "Pinokio piedzīvojumiem":

1. Pēc tam, kad policists bija atdevis Džepeto aizbēgušo kailo lellēnu un viņš mēģināja to saraustīt aiz ausīm, bet Pinokio pretojās, krita zemē un niķojās, sabiedrība sāka protestēt un nostājās lellēna pusē, faktiski nosaucot veco meistaru par cietsirdīgu pret bērniem un paužot viedokli: ja Pionokio atstās pie meistara, tad tas tiks sadauzīts gabalu gabalos. Tad policists ietekmējās no sabiedrības viedokļa un "palaida vaļā Pinokio un apcietināja nabaga Džepeto".¹³

2. Jāatzīst, ka rakstā aplūkotajam gadījumam ir saskatāmas zināmas līdzības ar Pinokio piedzīvojumos aprakstīto policista rīcību. Stāstā policists notikuma brīdī rīkojās nekavējoties. To gan nevar teikt par policijas rīcību reklāmas plakāta gadījumā. Ja "Leļļu operas" pirmizrāde notika 2008. gada 18. janvārī, tad vismaz mēnesi plakāts bija izlikts aplūkošanai potenciālajiem skatītājiem. Tam droši vien garām gāja gan policisti, gan valdības vīri un sievas, gan arī likumdevēji, gan arī plašsaziņas līdzekļu pārstāvji u. c. Tomēr dīvaini, ka neviens no viņiem neko sliktu nebija pamanījis, līdz to ieraudzīja kāds "modrs" ārvalstnieks.

3. Tomēr šā raksta autors cer, ka "Leļļu operas" autorus nearestēs un reklāmas plakātus neviens nepaģērēs sadedzināt, muzeja dārgumi netiks pārvērtēti, strūklakas netiks nojauktas un, kā jau visās pasakās, beigas būs laimīgas.

²Sāk kriminālprocesu par operas reklāmu, kurā izmantots bērna kailfoto. Pieejams: http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/kriminalzinas/article.php?id=533148

³ http://www.delfi.lv/news/national/politics/article.php?id=20160311

⁴ Koncepcija "Par bērnu tiesību aizsardzību internetā" Apstiprināma ar Ministru kabineta 2002. gada 7. novembra rīkojumu Nr. 643. Pieejams: http://www.politika.lv/index.php?id=5104

⁵ Ķinis U. Noziedzīgi nodarījumi datortīklos. Kibernoziegumi. Rīga : TNA, 2000, 42. lpp.

⁶ No Sodu likuma trīsdesmit pirmās nodaļas "Netiklība" 493., 494. un 497. panta izriet, ka ar miesas kāru darbību saprot dzimumaktu vai aicināšanu, pamudināšanu uz netiklību u. c. Sodu likums ar komentāriem. Otrais izdevums. P. Minca un J. Lauvas redakcijā. Rīga : Valsts tipogrāfijas izdevums, 1938, 243.–245. lpp.

⁷ Smedinghoff T. J. Online law. The Publishers Associations, 1997, p. 323.

⁸ Miller v California 413 US 15, 25, 1973, Westlaw.

⁹ Autora personiskais arhīvs. 2004. gads.

¹⁰ http://www.likumi.lv/doc.php?id=157638&mode=DOC

¹¹ Sāk kriminālprocesu par operas reklāmu, kurā izmantots bērna kailfoto. Pieejams: http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/kriminalzinas/article.php?id=533148

¹² Meļķisis E. Iztulkošanas metodes // Juridiskās metodes pamati. 11 soļi tiesību normu piemērošanā. Rakstu krājums E. Meļķiša zinātniskajā redakcijā. Rīga: Ratio iuris, 2003, 115.–116. lpp.

¹³ Kollodi K. Pinokio piedzīvojumi. Rodari R. Sīpoliņa piedzīvojumi. Dželsolmīno melu zemē. Rīga : Sprīdītis, 1990, 10. lpp.