Testatora gribas izteikšana Latvijas Republikas Civillikumā¹ (turpmāk – CL) paredzētajā formā, ko mēdz apzīmēt kā "testamenta taisīšana", nav ierobežota mantinieku iecelšanā. Ar testamentu mantu (tiesības) var novēlēt jebkurai fiziskai vai juridiskai personai. Vienīgais testamentārās mantošanas ierobežojums, kas CL paredzēts ģimenes locekļu aizsardzībai pret mantojuma atstājēja pilnīgu patvaļu,² ir testatora pienākums neatraidāmiem mantiniekiem atstāt neatņemamās daļas.

Gandrīz vienmēr testatora tuviniekiem jau iepriekš ir zināma mantas atstājēja pēdējā griba un, atklājoties mantojumam, viņu ziņā ir izlemt – respektēt to vai tomēr prasīt savu neatņemamo daļu. Taču, tā kā neatņemamā daļa bieži ir nepieciešama mantojuma atstājēja tuvāko radinieku, piemēram, bērnu, audzināšanai un uzturēšanai, un arī mantojuma atstājēja tuvinieki jūtas aizvainoti par to, ka palikuši bez mantojuma, viņi tomēr izvēlas prasīt viņiem pienākošos neatņemamo daļu ar testamentu novēlētajā mantojumā.

Jebkurai personai ir tiesības zināt, kā tiks īstenotas viņas tiesības. Cilvēki ir radījuši un turpina radīt dažādas tiesības, lai nodrošinātu taisnīgu līdzāspastāvēšanu. Ne vienmēr pietiek ar kādas tiesības deklarēšanu, lai visa sabiedrība to ievērotu, ir nepieciešamas tiesību normas, ar kuru palīdzību tiek īstenota personas tiesību aizsardzība.³ Diemžēl jāsecina, ka pašlaik Latvijā neatraidāmā mantinieka tiesību īstenošanas kārtība notiek dažādi. Mantojuma lietās, kuras tika kārtotas (vai pašlaik vēl tiek pabeigtas) tiesās, neatraidāmais mantinieks tika apstiprināts mantojuma tiesībās un kļuva par mantinieku uz attiecīgo domājamo daļu no visa mantojuma. Savukārt 2005. gada 27. decembrī Ministru kabinetā pieņemtie noteikumi nr. 1009 "Noteikumi par mantojuma reģistra un mantojuma lietu vešanu"⁴ (turpmāk – MK noteikumi), kuri regulē mantojuma lietu vešanas kārtību pie zvērinātiem notāriem, neatraidāmā mantinieka tiesību īstenošanas kārtību nosaka atkarībā no tā, kā iesaistītās personas (persona, kurai manta novēlēta testamentā vai mantojuma līgumā un neatraidāmais mantinieks) pašas spēs par to vienoties. Pieļaujama gan neatraidāmā mantinieka apstiprināšana mantojuma tiesībās (MK noteikumu 87. punkts), gan vienošanās par neatņemamās daļas izdalīšanu, aprēķinot to naudas izteiksmē, vai konkrētas mantas, arī konkrēta nekustamā īpašuma vai tā domājamās daļas, piešķiršana neatraidāmajam mantiniekam (MK noteikumu 86. punkts).

Taču šāda dažādība tiesību īstenošanā nav pieļaujama, jo atkarībā no tā, vai neatraidāmais mantinieks tiek apstiprināts mantojuma tiesībās vai viņam tiek izdalīta viņa neatņemamā daļa un par mantinieku viņš ar to nekļūst, tiek noteikts viņa statuss un līdz ar to arī turpmāko pienākumu un tiesību apjoms.

Raksta mērķis ir pamatot viedokli, ka neatraidāmais mantinieks nevar būt mantinieks un viņa apstiprināšana mantojuma tiesībās nav pieļaujama un nav atbilstoša CL normām, kas regulē neatraidāmā mantinieka un neatņemamās daļas institūtu. Lai sasniegtu šo mērķi, nedaudz tiks sniegts ieskats arī vēsturē, lai izprastu neatraidāmā mantinieka institūta būtību un izveidošanās nosacījumus.

Neatraidāmā mantinieka institūta izveidošanās

Ne tikai visa civiltiesību sistēma, bet arī katra tās daļa ietver galveno ideju, kas piedod tiesībām būtiskās līnijas. Lai pareizi tās izprastu un interpretētu, tieši šī ideja ir jāņem vērā kā sava veida galvenais princips jeb pamats. Par tādu mantojuma tiesībās jāatzīst mirušās personas griba un tieši – viņas pēdējā griba.⁵ Savu pēdējo gribu persona var izteikt ar pēdējās gribas rīkojuma aktu – testamentu – vai noslēdzot mantojuma līgumu. Tiesiskā apziņa testēšanas tiesības uzskata par neatņemamām cilvēka tiesībām.