Neatkarības atjaunošanas pamats

Neatkarības deklarācijas preambulā un normās konstatēts, ka 1940. gadā PSRS, pārkāpjot starptautisko tiesību normas, okupēja un anektēja Latvijas valsti. Tā kā šī aneksija tika režisēta kā Latvijas tautas "brīvprātīga" izvēle, Deklarācijas preambula sniedz precīzu 1940. gada vasaras notikumu vērtējumu: "Okupētajā Latvijā politiska terora apstākļos, pēc prettiesiski pieņemta antikonstitucionāla vēlēšanu likuma notika Saeimas vēlēšanas. [..] vēlēšanu rezultāti tika viltoti. Tautas apmānīšanas rezultātā prettiesiski izveidotā Saeima nepauda Latvijas tautas suverēno gribu."

Tā kā Latvijas Republikas pastāvēšanu PSRS pārtrauca prettiesiski, pārkāpjot starptautisko tiesību normas, Neatkarības deklarācijā, pamatojoties uz valsts nepārtrauktības doktrīnu, secināts, ka "Latvijas Republikas iekļaušana Padomju Savienībā no starptautisko tiesību viedokļa nav spēkā un Latvijas Republika joprojām de jure pastāv kā starptautisko tiesību subjekts".

Pamatojoties uz šiem secinājumiem, Neatkarības deklarācija iezīmēja Latvijas valstiskuma atjaunošanu de facto.

Satversmes tiesa un Neatkarības deklarācija

Šajā gadā Neatkarības deklarāciju juristiem ir bijis iemesls pieminēt ne tikai vēsturiskā kontekstā, bet arī saistībā ar Latvijas un Krievijas valsts robežas noteikšanu. 2007. gada 29. novembra spriedumā Satversmes tiesa vērtēja likuma "Par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997. gada 7. augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" un likuma "Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" 1. panta vārdu "ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu nemainības principu" atbilstību Neatkarības deklarācijas preambulai un 9. punktam.

Spriedumā Satversmes tiesa konstatēja, ka Neatkarības deklarācija ir spēkā esošs konstitucionāls akts. Satversmes tiesa norādīja: Latvijas valsts konstitucionālais regulējums pamatā ir apkopots Satversmē, taču līdzās tai savu juridisko spēku ir saglabājušas 1920. gada 27. maija Deklarācijas par Latvijas valsti, Neatkarības deklarācijas un 1991. gada 21. augusta konstitucionālā likuma "Par Latvijas Republikas valstisko statusu" normas, ciktāl tās nav aizstātas ar Satversmes normām.

Satversmes tiesas sprieduma kontekstā nozīmīga bija Neatkarības deklarācijas 9. punkta interpretācija. Tas noteic: "Latvijas Republikas attiecības ar PSRS veidot saskaņā ar joprojām spēkā esošo 1920. gada 11. augusta miera līgumu starp Latviju un Krieviju, kurā uz mūžīgiem laikiem ir atzīta Latvijas valsts neatkarība. Sarunām ar PSRS izveidot Valdības komisiju."

Viens no Deklarācijas autoriem Egils Levits, komentējot šo normu, ir rakstījis: "Deklarācijas 9. punkts nosaka, ka Latvijas attiecības ar PSRS veidojamas uz 1920. gada 11. augusta Miera līguma pamata. Šis punkts, protams, attiecas arī uz PSRS tiesisko mantinieci – Krieviju. Tas nozīmē: kamēr šis Deklarācijas punkts nav atcelts, Latvija visas līgumattiecības ar Krieviju var veidot vienīgi tā, ka jaunākie līgumi nav pretrunā ar 1920. gada Miera līgumu. 9. punkts ir sevišķi svarīgs Abrenes jautājuma risināšanā."

Satversmes tiesa šādam secinājumam spriedumā nepiekrita, norādot, ka "Neatkarības deklarācijas 9. punkta pirmais teikums konkretizē deklarācijas preambulā ietverto Latvijas valsts varas institūciju pienākumu pamatoties uz nepārtrauktības doktrīnu un Latvijas attiecībās ar PSRS un Krieviju neatkāpties no tās. [..] Lai varētu uzskatīt, ka Neatkarības deklarācijas mērķis ir regulēt Latvijas un Krievijas valsts robežu un saistīt Latviju ar pienākumu katrā ziņā atjaunot Miera līgumā noteikto robežu, nepieciešamas skaidras norādes par šādu likumdevēja mērķi. Satversmes tiesai lietas sagatavošanas gaitā šādas norādes nav izdevies atrast. Ja Neatkarības deklarācijas autori būtu vēlējušies noteiktā veidā regulēt Latvijas un Krievijas valsts robežu, viņiem attiecīga satura norma bija jāietver deklarācijas tekstā."

Šāds Satversmes tiesas tiesnešu vairākuma secinājums izpelnījās argumentētu kritiku Satversmes tiesas tiesneses Kristīnes Krūmas atsevišķajās domās. Šajās domās arī tika piedāvāta cita Neatkarības deklarācijas 9. punkta interpretācija, kas noved pie atšķirīga slēdziena par apstrīdēto aktu satversmību.

Labojot nepilnību

Satversmes tiesas tiesnese K.Krūma citastarp pārmet Satversmes tiesai zināmu nolaidību lietas sagatavošanā: "Satversmes tiesa neizmantoja iespēju aicināt pašus Neatkarības deklarācijas projekta autorus paust savu viedokli un tādējādi iegūt plašu un autoritatīvu informāciju gan par paša projekta saturu, gan arī par tā tapšanas vēsturi."

Kaut gan spriedums ir gatavs un šobrīd tas vairs nav grozāms, lai arī kādi jauni apstākļi atklātos, Neatkarības deklarācijas pieņemšanas gadadienā "Jurista Vārds" tikās ar vairākiem Neatkarības deklarācijas projekta autoriem, lai pārrunātu gan šīs Deklarācijas tapšanas gaitu, gan arī tās 9. punkta interpretāciju un Satversmes tiesas pausto Neatkarības deklarācijas vērtējumu. Šajā numurā lasītājiem piedāvājam iepazīties ar Neatkarības deklarācijas izstrādāšanas darba grupas vadītāja Romāna Apsīša un šīs darba grupas locekļu Aivara Endziņa un Tālava Jundža viedokļiem.

Jānis Pleps