Sabiedrības attīstība nav iespējama bez pienācīgas cilvēka tiesību ievērošanas. Tieši šajā virzienā ir jābūt orientētai demokrātiskai valstij. ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 1. pants noteic: "Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās. Viņiem ir saprāts un sirdsapziņa, un viņiem citam pret citu jāizturas brālības garā."¹ Personas brīvība ir visas sabiedrisko attiecību sistēmas brieduma, iedzīvotāju pašorganizētības, kā arī valsts un sabiedrības dzīves demokratizācijas rādītājs. Tā kā cilvēkam ir pienākumi pret citiem cilvēkiem, sabiedrību un valsti, personas brīvībai ir jābūt ierobežotai un ierobežojumam ir jābūt paredzētam normatīvajos aktos. Turklāt, lai tiktu ievērots vienlīdzības un taisnīguma princips viena cilvēka tiesību un brīvību realizēšanā, nav pieļaujams, ka tiktu pārkāptas citu cilvēku tiesības un brīvības. Viens no personas brīvības izpausmes veidiem ir personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.

Patlaban informācija par fiziskām personām var būt civiltiesiskās apgrozības priekšmets. Nopietnus draudus fiziskās personas datu aizsardzībā rada nekontrolējamās fiziskās personas datu apstrādes sistēmas, kuras neno­drošina efektīvu un pilnvērtīgu fiziskās personas datu aizsardzību, tādēļ datu aizsardzības tiesību normu uzdevums ir sabalansēt dažādas intereses. Proti, nodrošināt cilvēktiesību aizsardzību, vienlaikus nodrošinot informācijas kā preces vai pakalpojumu brīvu plūsmu, it īpaši Eiropas Savienībā (turpmāk – ES). Autore pilnīgi piekrīt krievu filozofa V. Solovjova teiktajam, ka "personība ir tieši ieinteresēta brīvībā, sabiedrība tieši ieinteresēta savā drošībā un labklājībā, bet tiesības un tiesiskā valsts ir ieinteresēta šo empīriski pretējo interešu racionālajā līdzsvarā."²

Latvijas iestāšanās ES un straujā informācijas tehnoloģiju attīstība ir bijusi par pamatu ne tikai sabiedrības attīstībai, bet arī stimulēja iepriekš sabiedrībā nepazīstamo negatīvo procesu, viens no tiem ir nelikumīgas darbības ar fiziskās personas datiem, rašanos un attīstību.

Daudzās valstīs privātās dzīves, arī personas datu, neaizskaramības tiesības ir vienas no galvenajām un personas datu aizsardzības princips nosaka, ka ir svarīgi sabalansēt cilvēktiesības un tiesības uz personas datu aizsardzību ar nepieciešamību pēc informācijas, tās uzraudzību un brīvu informācijas apriti. Tādēļ valstis tiesību sistēmas ietvaros pieņem vairākus normatīvos aktus, kuri ir vērsti uz fiziskās personas datu aizsardzību, tādējādi nodrošinot fiziskās personas datu aizsardzības tiesisko mehānismu.

Latvijas valstij ir pienākums nodrošināt fiziskās personas datu aizsardzību, jo Satversmes 96. pants noteic, ka "ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību".³ Indivīda tiesības uz privāto dzīvi aizsargā arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pants un Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 17.