Bērnam ir tiesības zināt abus savus bioloģiskos vecākus, tāpēc bērna izcelšanās noteikšana ir bērna interesēs.¹ Turklāt izcelšanās noteikšana nodrošina bērna prioritārās tiesības saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likumu un atbilst bērna tiesībām būt juridiskās attiecībās gan ar viņa bioloģisko māti, gan ar bioloģisko tēvu, kā arī kalpo par pamatu, lai bērns iegūtu tiesisku aizsardzību savstarpējo attiecību regulēšanai ar abiem vecākiem.

Bērna izcelšanās noteikšanas institūts ir nozīmīgs ne tikai tāpēc, lai tiktu noskaidrota bērna patiesā izcelšanās, bet tas dod arī lielākas iespējas bērnam baudīt sev pienākošās tiesības, piemēram, prasīt uzturlīdzekļus, pretendēt uz faktisko vecāku atstāto mantojumu, noformēt tiesības uz pensiju apgādnieka zaudējuma gadījumā. Šis jautājums kļūst aktuāls gadījumos, kad bērna izcelšanās juridiski nav zināma vai arī tā ir juridiski zināma, bet tiek uzskatīta par neatbilstošu faktiskajiem apstākļiem.

Klasiski strīdi par bērna izcelšanās noteikšanu nonāk tiesā, taču pašlaik spēkā esošais regulējums neļauj pilnvērtīgi izmantot Civilprocesa likuma 1. pantā nostiprinātās tiesības. Rakstā autore norāda uz nepilnībām, kas bērna izcelšanās noteikšanas regulējumā būtu jāgroza, lai atvieglotu bērna izcelšanās noteikšanu.

Bioloģiskā tēva tiesības apstrīdēt paternitāti

Civilprocesa likuma 246. panta pirmajā daļā noteikts, ka paternitātes pieņēmumu tiesā var apstrīdēt bērna māte, bērna mātes vīrs un bērns pats pēc pilngadības sasniegšanas. Tieši tas pats noteikts Civillikuma 149. pantā.

Pašlaik Civillikums un Civilprocesa likums nedod tiesības bērna bioloģiskajam tēvam un bērna mātes vecākiem celt prasību tiesā par paternitātes apstrīdēšanu. Šāds ierobežojums ir nepamatots, jo ierobežo objektīvās patiesības noskaidrošanu.

Piemēram, prasītājs cēlis tiesā prasību pret atbildētāju par paternitātes noteikšanu. Tiesa konstatējusi, ka no bērna dzimšanas apliecības redzams, ka bērna vecāki ir atbildētāja un cita persona. Ievērojot Civillikuma 156. panta noteikumus, tiesa atzinusi, ka prasītājam nav prasības tiesības.²

Konkrētajā gadījumā tiesa rīkojusies atbilstoši likuma normām, taču šāds regulējums neatbilst tiesiskai apziņai, procesuālās ekonomijas principam un bērna interesēm noskaidrot savu patieso izcelšanos, tādēļ veicami grozījumi Civillikumā un Civilprocesa likumā, paredzot, ka šāda rakstura prasību tiesā var celt arī bērna bioloģiskais tēvs un bērna mātes vecāki, kas arī būs atbilstoši Civilprocesa likuma 1. pantam, kas noteic, ka katrai fiziskajai personai ir tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesā.

Teorētiski paternitātes atzīšana balstās uz bērna faktisko izcelšanos no tās personas, kas paternitāti brīvprātīgi atzīst. Tomēr likums obligāti neprasa, lai persona, kas atzīst bērnu par savu, būtu viņa bioloģiskais tēvs, kā arī neprasa pierādījumus par bērna bioloģisko izcelšanos, ja persona brīvprātīgi atzīst paternitāti. Paternitātes atzīšanas pamatā nav obligāts bioloģiskās izcelšanās fakts, bērna māte pati var pieņemt lēmumu, kurš būs bērna tēvs. Tādējādi netiek izslēgta iespēja, ka paternitātes brīvprātīga atzīšana var notikt arī tad, ja nav bioloģiskās izcelšanās fakta starp bērnu un personu, kas atzīst paternitāti.

Strīdos par bērna izcelšanās noteikšanu būtu lemjams par divām šī institūta apakšnozarēm – bērna izcelšanās apstrīdēšanu un paternitātes noteikšanu.