Jau 18. gadsimtā Čezāre Bekarija uzsvēra, ka soda mērķis ir nevis cilvēku mocīt un spīdzināt, bet gan novērst iespējas vainīgajam no jauna nodarīt ļaunumu sabiedrībai.¹ Pieredze arī liecina, ka sods iespaido noziedznieku gluži pretēji. Sodam piemīt tendence demoralizēt notiesāto, bieži vien šie cilvēki kļūst par izstumtajiem. Kriminoloģiskie pētījumi dažās valstīs pierāda, ka brīvības atņemšanas soda termiņš būtiski neietekmē noziedzības līmeni. Brīvības atņemšanas sods kā smaga psiholoģiska trauma atstāj paliekošu, destabilizējošu ietekmi uz agrāk sodītu personu.²

Brīvības atņemšana ir viens no kriminālsodu veidiem, kas vienlaikus ir arī viens no visizplatītākajiem soda veidiem jau vairākus gadu simtus.

Brīvības atņemšanas soda būtība ir liegt notiesātajam tiesības brīvi pārvietoties un rīkoties, tādējādi brīvības atņemšanas soda svarīgākais uzdevums ir likumpārkāpēja rīcības labošana un viņa reintegrācija sabiedrībā; nepieciešamība izolēt vai nošķirt ieslodzītos pēc izdarītā nozieguma rakstura, viņa vecuma, nosliecēm un pāraudzināšanas metodēm; iespēja mainīt soda izpildes veidu atkarībā no notiesātā personiskajām īpašībām; nepieciešamība pēc darba, kam ir galvenā loma notiesāto uzvedības korekcijā progresīvā sistēmā; notiesāto audzināšana, izglītības līmeņa paaugstināšana; ieslodzīto praktiskā uzraudzība; cietuma darbinieku kvalifikācija un soda iestādes sociālā dienesta un ārstnieciskās aprūpes nepieciešamība; sekmīgi pasākumi bijušā ieslodzītā kontrolēšanā pēc soda izciešanas.³

Ar notiesāto labošanās procesa nodrošināšanu ir jāsaprot cienīga attieksme pret cilvēku, sabiedrību, darbu, kopdzīves tradīciju izkopšana, kā arī likumpaklausīgas uzvedības stimulēšana. Tomēr ar līdzekļiem, kurus šobrīd nosaka SIK, un tiem resursiem, kādi šobrīd ir brīvības atņemšanas iestāžu rīcībā, šo mērķi sasniegt nav iespējams.

KL ir noteikts, ka soda par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu noteikšanai ir šādi mērķi: 1) sodīt vainīgo personu; 2) panākt, lai vainīgā persona turpmāk ievērotu likumus un neizdarītu jaunus noziegumus – speciālā prevencija; 3) panākt, lai citas personas ievērotu likumus un neizdarītu noziegumus – ģenerālā prevencija. Šeit var minēt: taisnīguma atjaunošanu; notiesāto audzināšanas pasākumus; sabiedriskās drošības aizsardzību; notiesātās personas resocializāciju; notiesāto tiesību, interešu un brīvību nodrošināšanu; kaitīgo seku mazināšanu, kas radušās sakarā ar noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu; palīdzības sniegšanu notiesātajiem sociālās adaptācijas un rehabilitācijas jautājumos. Tādi, pēc autores domām, būtu galvenie kriminālsodu izpildes uzdevumi. Tos precīzi izpildot, varētu runāt arī par notiesātās personas reintegrācijas veicināšanu.