I. Ievads

Latvijas Komerclikumā (KCL) ir ietverts komercdarījumu tiesiskais regulējums. Saeima 2008. gada 18. decembrī pieņēma likumu "Grozījumi Komerclikumā", papildinot Komerclikumu ar D daļu "Komercdarījumi". Tā stāsies spēkā 2010. gada 1. janvārī. Ar komercdarījumu daļas pieņemšanu ir pabeigts nozīmīgs darbs mūsu valsts privāttiesību pilnveidošanā. Jau vairāk nekā desmit gadus Latvijas privāttiesību lietpratēji ir vienisprātis, ka komersantu noslēgtajiem darījumiem vajadzīgs speciāls normatīvais regulējums. Civillikuma (CL) normas, kas reglamentē tiesiskos darījumus, ir paredzētas visplašākajam tiesību subjektu lokam, un ne visas no tām atbilst komerctiesiskās apgrozības vajadzībām.

Jauno Komerclikuma normu mērķis ir veicināt komerctiesisko apgrozību, nodrošinot vienkāršību un ātrumu komercdarījumu noslēgšanā un izpildē. Atbilstoši komerctiesību kā speciālo privāttiesību būtībai komercdarījumu daļas normas nereglamentē komercdarījumus izsmeļoši, bet gan modificē, papildina un detalizē Civillikuma regulējumu. Tāpēc Civillikumam arī pēc Komerclikuma D daļas spēkā stāšanās būs būtiska nozīme komersantu noslēgto darījumu tiesiskajā reglamentācijā.

Komerclikuma piemērošana praksē kopš tā spēkā stāšanās ir bijusi veiksmīga. Tā praktisko piemērošanu ir sekmējis gan komerctiesiskās apgrozības vajadzībām atbilstošais likuma saturs, gan optimālā struktūra. Ar komercdarījumu daļu Komerclikums ir ieguvis galīgo veidolu, kāds bija iecerēts jau likuma izstrādes sākumposmā.

II. Komercdarījumu doktrīnas un regulējuma attīstība Latvijā

Komercdarījumu doktrīnai Latvijā ir samērā sena vēsture. Vērtējumi un secinājumi par to, vai lietas dalībnieku noslēgts līgums atzīstams par komercdarījumu, ir atrodami jau Rīgas pilsētas tiesas spriedumos, kas pieņemti 19. gadsimta otrajā pusē.¹ Latvijas valstiskās neatkarības laikposmā līdz 1940. gadam Ministru kabinets izdeva noteikumus atsevišķās komerctiesību jomās. Tie bija 1933. gadā izdotie Noteikumi par tirgotājiem² un Noteikumi par firmu³, kā arī 1934. gadā pieņemtie Noteikumi par tirdzniecības reģistru⁴. Komercdarījumu normatīvā regulējuma, izņemot atsevišķus noteikumus 1937. gada Civillikumā, tolaik Latvijā nebija, tomēr tiesību zinātnē pastāvēja vērā ņemama komercdarījumu doktrīna.⁵

Atbilstoši Latvijas privāttiesībās jeb civiltiesībās pastāvošajam duālisma principam, saskaņā ar kuru komerctiesības ir atdalītas no vispārējām civiltiesībām un tiek kodificētas atsevišķi, mūsu valstī jau pirms Otrā pasaules kara radās iecere veidot tirdzniecības likumu jeb komerclikumu.⁶ Paredzot tirdzniecības likuma pieņemšanu, Civillikumā tika ietvertas vairākas normas, kuru adresāti ir komersanti. Piemēram, CL 1759. panta 4. punktā paredzētajā gadījumā tirgotājiem, kas uz parāda ir nodevuši preci pie sava aroda nepiederīgām personām, ir tiesības no šiem pircējiem saņemt likumiskos procentus. Komerctiesību, tostarp komercdarījumu doktrīnas, attīstību Latvijā pārtrauca padomju okupācija.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas un Civillikuma spēka atjaunošanas tika uzsākta Komerclikuma izstrāde. Komerclikuma projektā, kas Saeimā pirmajā lasījumā tika pieņemts 1999. gadā, bija ietverti arī noteikumi par komercdarījumiem. Likumdevēja konceptuālā izšķiršanās Komerclikumā reglamentēt komercdarījumus bija vērtējama pozitīvi. Tomēr komercdarījumu daļas sākotnējā redakcija nevajadzīgi dublēja līgumu noslēgšanas un izpildes regulējumu, kas ietverts vispārējo civiltiesību normās, un kopumā neatbilda komerctiesību kā speciālo privāttiesību būtībai.⁷ Ievērojot trūkumus, kas piemita pirmajā lasījumā pieņemtajai komercdarījumu daļas redakcijai, likumdevējs atlika komercdarījumu daļas iekļaušanu Komerclikumā. Saeima 2000. gadā galīgajā lasījumā pieņēma Komerclikuma A, B un C daļu, neietverot likumā D daļu "Komercdarījumi". Turpmāko gadu zinātniskajās publikācijās par komercdarījumu problemātiku ir uzsvērts, ka komercdarījumu daļa ir jāveido atbilstoši komerctiesību kā speciālo civiltiesību būtībai un tai lielā mērā jābalstās uz Latvijas komerctiesībām radniecīgo Vācijas komerctiesību noteikumiem un atziņām.⁸

Komercdarījumu daļas izstrāde atsākās vairākus gadus pēc Komerclikuma stāšanās spēkā. Ministru kabinets 2005. gada novembrī atbalstīja koncepciju "Par komercdarījumu tiesisko regulējumu".⁹ Koncepcija paredzēja, ka Komerclikums jāpapildina ar komercdarījumu daļu, kuras noteikumi būtu speciālas normas attiecībā pret Civillikuma noteikumiem. Saskaņā ar minēto koncepciju šāds risinājums pilnībā atbilstu mūsu valstī pastāvošajai privāttiesību duālisma sistēmai, kā arī Latvijas komerctiesību vēsturiskās attīstības un kontinuitātes kontekstā tuvinātu Latvijas privāttiesību sistēmu Vācijas privāttiesībām, kurām jau 20. gadsimta 20. un 30. gados bija liela ietekme uz Latvijas tiesu praksi, tiesību doktrīnu un komerctiesību jaunradi.

Komercdarījumu daļu no 2006. gada izstrādāja Tieslietu ministrija, šim nolūkam izveidojot darba grupu. Kā norādīts iepriekš, Komerclikuma D daļu Saeima pieņēma 2008. gada decembrī.

III. Komerclikuma D daļas satura un struktūras vispārīgs raksturojums

Komerclikuma D daļa sastāv no divām sadaļām – komercdarījumu vispārīgajiem noteikumiem un atsevišķu komercdarījumu veidu īpašajiem noteikumiem. Komercdarījumu daļā ir 93 panti (KCL 388.–480. p.). Komerclikuma XX sadaļas "Komercdarījumu vispārīgie noteikumi" sākumā ir definēts komercdarījumu jēdziens. Komercdarījumu vispārīgie noteikumi reglamentē arī komerciālo paražu nozīmi komercdarījumu iztulkošanā, komersanta klusēšanas tiesiskās sekas, paredz komersanta rūpības pienākumu, solidāras atbildības iestāšanās priekšnoteikumus, atlīdzības principu un procentu maksāšanas pienākumu, regulē izpildījuma laiku un veidu, komersanta aizturējuma tiesības, likumiskās rokasķīlas tiesības un kustamu lietu labticīgu iegūšanu īpašumā, kā arī noteic noilguma termiņu no komercdarījuma izrietošajiem prasījumiem. Komercdarījumu vispārīgie noteikumi ietver arī normas par konosamentu, kravas pavadzīmi un noliktavas zīmi kā ordera vērtspapīriem. Komercdarījumu vispārīgie noteikumi ir kodolīgi formulēti, un to kopskaits ir salīdzinoši neliels.

Komerclikuma XXI sadaļā ir ietverti atsevišķu komercdarījumu veidu īpašie noteikumi. Atsevišķie komercdarījumu veidi, kas regulēti minētajā sadaļā, ir komerciālā pirkuma līgums, komerciālās komisijas līgums, ekspedīcijas līgums, komerciālā glabājuma līgums, līzinga līgums, faktoringa līgums un franšīzes līgums. Likumdevējs ir pamatoti uzskatījis, ka tieši šiem komerctiesiskajā apgrozībā nozīmīgajiem līgumiem ir nepieciešams speciāls regulējums Komerclikumā. Minētais komercdarījumu veidu saraksts nav izsmeļošs. Arī Komerclikumā tieši neregulēti tiesiskie darījumi, piemēram, tādi līgumi kā pārvadājuma līgums vai būvniecības līgums, var būt komercdarījumi, ja vien tie atbilst KCL 388. pantā un turpmākajos pantos norādītajām komercdarījumu pazīmēm. Komercdarījumiem, kuriem nevar piemērot atsevišķo komercdarījumu veidu īpašos noteikumus, jāpiemēro KCL 388.–406. pantā ietvertie komercdarījumu vispārīgie noteikumi.

Komercdarījumu pazīmes piemīt arī vairākiem tiesiskajiem darījumiem, kuru subjekts ir komersants un kas ir tieši regulēti Komerclikuma A daļā "Komercdarbības vispārīgie noteikumi".