Ņemot vērā Latvijas valsts pārvaldes milzīgo aparātu un resursus, kas tiek patērēti šā aparāta uzturēšanai, daudzkārt izskanējuši viedokļi, ka daļa no pārvaldes funkcijām, uzdevumiem un publiskiem pakalpojumiem būtu nododami izpildei privātpersonām, tādējādi samazinot gan valsts pārvaldes uzturēšanas, gan arī funkciju izpildes izmaksas. Tāpat arī nereti tiek sajauktas publiskās pārvaldes darbības jomas, proti, darbības, kur vienpusēji tiek īstenota publiskā vara, publisko pakalpojumu sniegšana un komercdarbība, uzskatot, ka darbība jebkurā no minētajām jomām var būt pārvaldes uzdevumu deleģēšanas priekšmets. Šā raksta mērķis ir analizēt pārvaldes uzdevumu deleģēšanas teorētiskos un tiesiskos aspektus, īpašu uzmanību pievēršot pārvaldes uzdevumu deleģēšanai privātpersonām un pārvaldes uzdevumu deleģēšanas nošķiršanai no citām privātpersonu iesaistīšanas valsts pārvaldē formām.

I. Deleģēšana līdz likuma spēkā stāšanās dienai

Līdz Valsts pārvaldes iekārtas likuma spēkā stāšanās dienai (2003. gada 1. janvārim) pārvaldes uzdevumu deleģēšanu regulēja Ministru kabineta 1998. gada 15. septembra noteikumi Nr. 356 "Noteikumi par valsts pārvaldes kompetences deleģēšanu pilnvarotajām institūcijām". Tie noteica kārtību, kādā pilnvarotajām institūcijām tiek deleģēta valsts pārvaldes kompetence, lai racionālāk un efektīvāk izmantotu valsts budžeta līdzekļus un veicinātu sabiedrības iesaistīšanu valsts pārvaldē. Šie noteikumi paredzēja valsts pārvaldes kompetences deleģēšanas nosacījumus tikai privātpersonām, turklāt regulējums bija ļoti vispārīgs, precīzi nenosakot, kas var būt deleģēšanas priekšmets, kādos gadījumos deleģēšana ir pieļaujama un tamlīdzīgi. Piemēram, minēto noteikumu 6. un 7. punkts noteica, ka deleģētājs, paredzot ekonomiskās un sociālās sekas un prognozējamos rezultātus, ir tiesīgs pēc savas iniciatīvas vai saskaņā ar citu personu iesniegtajiem motivētajiem priekšlikumiem pieņemt lēmumu par kompetences deleģēšanu. Ja deleģējamā kompetence skar vairāku deleģētāju funkcijas, lēmums tiek pieņemts pēc deleģētāju vienošanās. Pieņemot lēmumu par kompetences deleģēšanu, deleģētājs savas kompetences ietvaros nodrošina tā normatīvā akta izstrādi, ar kuru pilnvarotajai institūcijai kompetence tiek deleģēta, vai saskaņā ar likumu par valsts un pašvaldību pasūtījumu, vai arī deleģētāja noteiktajā kārtībā izvēlas pilnvaroto institūciju.

Analizējot jautājumu par administratīvās kapacitātes uzlabošanu un Valsts pārvaldes iekārtas likuma projektu, Eiropas Kopienu tiesas tiesnesis Egils Levits cita starpā vērsis uzmanību uz tādām "administratīvo vājumu" veidojošām problēmām kā nepietiekamu priekšstatu par to, ka varas deleģēšana privātpersonām pieļaujama tikai īpašos izņēmuma gadījumos, nodrošinot stingru uzraudzību pār tās izmantošanu, it sevišķi pār to, vai administratīvie akti tiek izdoti taisnīgā un caurskatāmā procedūrā; par to, ka citus pārvaldes uzdevumus, kas nesatur tiesības izmantot valsts varu (izdot administratīvos aktus), var deleģēt privātpersonām, iesaistot sabiedrību valsts pārvaldē, bet ka arī šeit ir jānodrošina efektīva uzraudzība pār to, kā šie uzdevumi tiek veikti.² Akcentēts arī jautājums par to, ka strikti jānodala, kad valsts darbojas, realizējot valsts varu, kad tā sniedz publiskus pakalpojumus un kādos gadījumos tā var veikt arī publisku komercdarbību. Šie funkciju pildīšanas veidi nedrīkst tikt sajaukti, jo tādā veidā radītā "pelēkā zona" noved pie korupcijas, valsts izmantošanas privātos nolūkos un pie nepieļaujamas ietekmes gūšanas uz valsts lēmumiem.³

Attiecībā uz pārvaldes uzdevumu deleģēšanas nepieciešamību jāpievērš uzmanība arī Latvijas Valsts pārvaldes reformu koncepcijā⁴ sniegtajiem norādījumiem. Koncepcijā akcentēts, ka valsts pārvalde ir atkarīga no tā, cik racionāli sadalītas kompetences, noteikti mērķi un organizēts darbs. Svarīgi ir atrast tādu institucionālu formu, kura vislabāk nodrošinātu uzdevumu izpildes efektivitāti un atbildību par resursu izmantošanu un mērķu sasniegšanu. Konstatēts, ka mums ir izveidota valsts pārvaldes institucionālā sistēma, kas nespēj pietiekami elastīgi reaģēt uz pārmaiņām funkciju izpildē. Koncepcijā par uzdevumu cita starpā izvirzīta nepieciešamība nodalīt nozaru politikas veidošanu un normatīvo aktu izstrādāšanu no nozares politikas ieviešanas. Valstij ir jāveicina privātā sektora attīstība ražošanas un pakalpojumu sniegšanas jomā, pārtraucot nepamatotu valsts iesaistīšanos komercdarbībā. Noteikts, ka izvērtējams, vai paātrināt funkciju deleģēšanu sabiedriskajam un privātajam sektoram, paredzot pakalpojumu kvalitātes kritērijus, kontroles un atskaitīšanās principus vai sākumā izveidot funkciju deleģēšanas normatīvo aktu bāzi, reālo deleģēšanas procesu uzsākot tikai tad, kad attiecīgās institūcijas gatavas uzņemties funkciju izpildi.

Valsts pārvaldes iekārtas likuma V nodaļā noteiktais regulējums daļā ir gan atbilde uz šiem uzstādījumiem, gan piedāvājums minēto problēmu risinājumam, jo:

– noteikts, ka pārvaldes uzdevumu deleģēšana pieļaujama tikai tad, ja tas ir lietderīgi un efektīvi pārvaldes uzdevumu īstenošanai, deleģēšanu publiskai personai pieļauj likums, savukārt privātpersonai – ārējs normatīvs akts;

– noteikti izņēmumi, kādus pārvaldes uzdevumus citai publiskai personai un privātpersonai nevar deleģēt;

– noteikta publiskas personas un privātpersonas padotība publiskai personai, kura pārvaldes uzdevumu deleģē (vai likumā var būt noteikta cita augstāka iestāde), tādējādi nodrošinot kontroli pār tiesisku un lietderīgu deleģētā uzdevuma izpildi;

– noteikts, ka par funkcijas izpildi kopumā jebkurā gadījumā atbild tā publiskā persona, kura pārvaldes uzdevumu deleģējusi; paredzētas vienpusējas atkāpšanās tiesības no deleģēšanas līguma, ja otra puse rupji pārkāpj līguma nosacījumus.

II. Likumā noteiktais deleģēšanas regulējums

Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 40. pantu publiska persona privātpersonai un citai publiskai personai (turpmāk – pilnvarotā persona) var deleģēt tādu pārvaldes uzdevumu, kas ietver pārvaldes lēmumu pieņemšanu. Šādu pārvaldes uzdevumu var deleģēt vienīgi tad, ja pilnvarotā persona attiecīgo uzdevumu var veikt efektīvāk. Privātpersonai pārvaldes uzdevumu var deleģēt ar ārēju normatīvo aktu vai līgumu, ja tas paredzēts ārējā normatīvā aktā, ievērojot pārvaldes uzdevumu deleģēšanas ierobežojumus privātpersonām.