[1] Satversmes tiesā pašlaik izskatīšanā ir samērā daudz lietu, kas tieši ir saistītas ar konkrēto situāciju valstī – finansiālajām grūtībām (valstisko satricinājumu). Tāpēc pastāv dažādi ētiski un tiesiski priekšraksti, kas noteic, kāpēc man nav tiesību komentēt šīs lietas. Tomēr arī tiesneši ir sabiedrības sastāvdaļa un es esmu šīs valsts pilsonis, kuram rūp tās liktenis. 1985. gadā Milānā apstiprinātie tiesu neatkarības pamatprincipi citastarp noteic: "Saskaņā ar Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju tiesu varai piederīgajām personām, tāpat kā citām personām, ir tiesības uz vārda, ticības, pulcēšanās un biedrošanās brīvību; tomēr jāievēro, ka, baudot šīs tiesības, tiesnešiem ir vienmēr jāizturas tādā veidā, lai saglabātu sava amata godu un tiesu varas neatkarību un objektivitāti (taisnīgumu)." Līdz ar to izmantošu savas tiesības normatīvajos aktos un ētikas kodeksa noteiktajās robežās.

[2] Jebkurš tiesnesis pieņem lēmumus, kas būtiski ietekmē to personu dzīvi un intereses, uz kurām lēmumi attiecas. Satversmes tiesas nolēmumi lielākoties ietekmē sabiedrības intereses kopumā – tās sabiedrības, kuras vārdā un kuras aizsardzībai (interesēs) tiesa darbojas. Tomēr, gan ievērojot neviennozīmīgo situāciju, kad Satversmes tiesa izvērtē daudzus ļoti sensitīvus jautājumus, gan arī to, ka strīdu izšķiršana tiesā ir tikai viena ierobežota daļa no juristu darbībām, es vēlētos apskatīt jautājumu plašāk, proti, runāt par jebkura jurista – gan tiesneša, gan prokurora, gan advokāta, gan ierēdņa, gan arī citu juristu – rīcību un atbildību valsts priekšā.