Jau padomju gados pastāvēja pamatots uzskats, ka no aksioloģiskā aspekta cieņa tās visplašākajā nozīmē pauž cilvēka vērtību neatkarīgi no sociālā statusa, ādas krāsas, profesijas, nacionālās piederības u.tml.² Mūsdienās no konstitucionālo tiesību nostādnēm izriet, ka likums aizsargā jebkuras personas cieņu neatkarīgi no viņas sociālās vērtības. Rietumvalstu literatūrā ir izteikts viedoklis, ka cieņai ir divas nozīmes. Pirmkārt, tiek norādīts, ka cilvēks izsaka cieņu caur darbību, otrkārt, pamatoti tiek atzīts, ka par cilvēku var teikt, ka viņam piemīt cieņa pat tad, ja viņam tās nav iepriekš minētajā nozīmē. Akcentējot, ka cieņas esamība nav veids, kā sevi parādīt citiem, bet drīzāk cilvēka vērtības mērs, cieņas elementā tiek apliecināta cilvēka vērtība pati par sevi. Papildus teiktajam tiek norādīts, ka, pirmkārt, cieņa var piemist kādam, ieņemot augstu amatu vai stāvokli, otrkārt, par cilvēku var teikt, ka viņam piemīt cieņa neatkarīgi no viņa sociālā statusa. Jānorāda, ka tieši šī otrā cilvēciskās cieņas koncepcija cilvēka morālo iezīmju sakarā ir principiāls cieņas pamatelements.³ Šajā sakarībā L. Kovalevska pamatoti atzīst, ka "...cilvēka cieņa nerodas no cilvēka vai sabiedrības attīstības pakāpes vai arī vēlmes īpaši aizsargāt noteiktas cilvēka dzīves vērtības. Cilvēka cieņa rodas no cilvēka eksistences kā tādas un ir pamats cilvēka nošķiršanai no citām bioloģiskām sugām".⁴

Līdzīgi kā apgaismības laikā, kad pirmo reizi tika pievērsta uzmanība cilvēka cieņai, kura T. Hobsa, Dž. Loka, Ž.Ž. Ruso, Š. Monteskjē un T. Džefersona darbos ir simbols brīvībai un cilvēku vienlīdzībai, tā arī pašlaik cieņa iegūst jaunas dimensijas bioētikā.

Bioētikas jēdziens

Terminu "bioētika" savā laikā ir ieviesis amerikāņu onkologs Van Renslers Poters, kurš ar šo kategoriju saprata jaunu zinātnes disciplīnu, kas sevī apvieno bioloģijas atziņas un cilvēciskās vērtības.⁵ Van Renslers Poters aicināja humanitāro zinātņu pārstāvjus un biologus apvienot spēkus, lai nodrošinātu cilvēkiem cienījamus dzīves apstākļus. Viņš uzsvēra, ka "izdzīvošanas zinātnei jābūt ne tikai vienkārši zinātnei, bet gan tādai, kura sevī apvienotu divus svarīgus elementus – bioloģijas atziņas un vispārcilvēciskās vērtības". Ņemot vērā izvirzītās prasības, R. Poters ieviesa apritē terminu "bioētika".⁶

Bioētikas aizsākumi tiek saistīti arī ar gadījumu, kas norisinājās 20. gs. sešdesmitajos gados kādā no Sietlas (ASV) slimnīcām, kur tika uzstādīts pirmais dialīzes aparāts "mākslīgā niere". Ņemot vērā, ka tas bija vienīgais visā klīnikā, saasinājās izvēles probēma: kuram no pacientiem dot pieeju ierīcei.