Noziedzīga nodarījuma subjektīvā puse, tās pierādīšanas smagums un ar to saistītās teorijas kā krimināltiesību piemērotāju, tā tiesību zinātnieku vidū ir bijis strīdus ābols jau kopš šā institūta rašanās. Saistībā ar subjektīvo pusi un vainu mūsdienās tiek minētas trīs teorijas – subjektīvā, objektīvā un subjektīvi objektīvā. Pēdējā no tām nošķirama pēc tā, vai atbildība par pārkāpumu piemērojama pēc objektīviem kritērijiem, kā tas lielākoties ir par civiltiesiskiem pārkāpumiem, vai tomēr analizējama personas psihiskā attieksme pirms pārkāpuma izdarīšanas, kā tas pieņemts krimināltiesībās. Tomēr jau kopš laika, kad krimināltiesībās sāka dominēt subjektīvā vainas teorija, ir radies un attīstījies arī tā dēvētais stingri noteiktās atbildības (strict liability) institūts, kas atsevišķos gadījumos arī krimināltiesību (tajā skaitā arī administratīvo tiesību) kontekstā ļauj nevērtēt personas psihisko attieksmi. Stingri noteiktās atbildības institūts nav atstājis vienaldzīgus arī mūsu likumprojektu izstrādātājus. To apliecina šā institūta pieminēšana Administratīvo sodu likumprojekta koncepcijā saistībā ar vainas jēdzienu administratīvajās tiesībās.1 Pirms tālākas diskusijas par vainas izpratnes maiņu administratīvajās tiesībās un par to, kā tas var ietekmēt krimināltiesību teoriju, kā šā raksta mērķis tiek izvirzīta stingri noteiktās atbildības institūta izpratnes un attīstības izpēte angloamerikāņu krimināltiesību teorijā un praksē, kur meklējamas šā institūta saknes.2
Stingri noteiktā atbildība un atbildība bez vainas
Pirms atbildam uz jautājumu, vai stingri noteiktās atbildības institūts paredz atbildību bez vainas, būtu jāatceras par vainas divējādo dabu Latvijas krimināltiesībās: “Vainai piemīt divkārša funkcija: vispirms tiek aprakstīta vaina, kas subjektīvi var tikt pieskaitīta likumpārkāpumiem; vienlaicīgi tas ir spriedums par vainu, kurā likumpārkāpējam tā tiek inkriminēta.”3 Piemēram, angļu valodā izdotajā literatūrā tiek izmantoti tādi jēdzieni kā mens rea, culpability, blame, fault un guilt, kam ir atšķirīgs saturs, bet latviešu valodā diemžēl tiek lietots tikai termins “vaina”, kas apzīmē personas psihisko attieksmi pret nodarījumu un krimināltiesību teorijā tiek saprasta kā subjektīvās puses obligāta pazīme, bet vispārīgi ar to saprot spriedumu par konkrētās personas saistību ar izdarīto likumpārkāpumu. Šajā gadījumā vainas jēdziens iegūst arī kriminālprocesuālu piepildījumu, aptverot kriminālprocesā pierādāmos apstākļus, tajā skaitā noziedzīga nodarījuma sastāvu (corpus delicti) kopumā. Tas ir jautājums, vai persona ir izdarījusi attiecīgo noziedzīgo nodarījumu kā objektīvi, tā subjektīvi.
Kā to ir apstiprinājusi Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisija,4 stingri noteiktā atbildība drīzāk būtu uztverama kā atbildība neatkarīgi no vainas, jo šā institūta būtība ir nevis personas sodīšana par pārkāpumu, kurā tā nav vainojama (vaina plašākā nozīmē), bet gan atteikšanās no subjektīvās attieksmes vērtēšanas. Tātad atbildība neatkarīgi no tā, vai konkrētajā gadījumā pastāv personas subjektīvā vaina (vaina šaurākā nozīmē). Tas nozīmē: stingri noteiktā atbildība paredz, ka netiek vērtēta personas psihiskā attieksme pret nodarījumu, tā sekām un pret apstākļiem, kas saistīti ar nodarījumu. Tādējādi ir iespējams, ka persona varētu tikt saukta pie atbildības, neskatoties uz tās error facti (faktisko kļūdu), bet Latvijā tam ir būtiska nozīme, vērtējot subjektīvo pusi. Līdz ar to stingri noteiktā atbildība, reizēm dēvēta arī par absolūto atbildību (absolute liability5), kā to atzīst autores aplūkotie ASV, Lielbritānijas, Kanādas un Austrālijas krimināltiesību zinātnieki, nav mens rea (Latvijā – subjektīvās puses) forma, tomēr ir tikpat cieši saistīta ar subjektīvo pusi kā, piemēram, kļūdas institūts.
| Pateicoties utilitārisma un solidaritātes idejām, 20. gadsimta pirmajā pusē stingri noteiktās atbildības institūts piedzīvoja savus ziedu laikus. |
Atgriežoties pie tulkojuma problemātikas, jānorāda, ka reizēm stingri noteikto atbildību tulko kā stingro atbildību, taču precīzāk būtu lietot apzīmējumu “stingri noteiktā atbildība”.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
