Tiesu neatkarība un efektivitāte

Stājoties ministra amatā, jūs izteicāt apņemšanos uzlabot tiesu sistēmas efektivitāti. Valdības deklarācijas tieslietu sadaļā¹ kā pirmais darba uzdevums norādīts – stiprināt tiesu varas neatkarību un atbildību, tiesu pieejamību, nodrošināt savlaicīgu lietu izskatīšanu. Šobrīd, kad tieslietu ministrs esat jau mazliet ilgāk nekā divus mēnešus, vai šī apņēmība ir saglabājusies?

Šobrīd amatā esmu 70 dienas.² Esam jau sākuši veidot atskaiti par pirmajām 100 dienām, ko varbūt arī "Jurista Vārds" vēlēsies atspoguļot. Tur varēs detalizēti redzēt, ko esmu šajā laikā paveicis.

Bet jūsu uzdoto jautājumu par tiesu varas neatkarību un efektivitāti gribu saistīt kopā ar citu valdības deklarācijā uzstādīto mērķi – stiprināt tiesu varas prestižu un autoritāti, sasaistot tiesnešu atalgojumu ar kvalifikācijas un darba rezultātu vērtēšanu.

Vismaz daļu no tā mēs jau šobrīd esam paveikuši, attiecinot vienoto atalgojuma sistēmu uz tienešiem un līdz ar to būtiski stiprinot viņu finansiālo neatkarību. Šis atalgojuma pieaugums par vairāk nekā 40 procentiem, manuprāt, ir būtisks panākums tiesu varas stiprināšanā.

Tālāk jārunā par tiesnešu profesionālo atbildību, tiesu pieejamību, tiesas procesa ātrumu. Šo mazliet vairāk nekā divu mēnešu laikā esmu saņēmis virkni sūdzību gan par darba organizāciju tiesās, gan par konkrētiem tiesnešu nolēmumiem. Tieslietu ministrs, bez šaubām, nedrīkst jaukties konkrētu lietu izskatīšanā tiesās, tas būtu pretrunā ar Satversmi. Taču mēs kā nodokļu maksātāji varam pamatoti prasīt, lai mūsu nauda tiesās tiktu efektīvi izlietota. Vismaz tajās disciplinārlietās, ko esmu šajā laikā pret tiesnešiem ierosinājis, manuprāt, bija pamats domāt gan par neracionālu tiesu darba organizāciju, gan šaubīties par to, vai tiesnesis, pieņemot nolēmumu, ir pietiekami izvērtējis pieejamo judikatūru un profesionāli pildījis savus pienākumus.

Tiesu pieejamības jautājums savukārt ir cieši saistīts ar vairākām lietām, ko mēs gatavojamies darīt vai jau darām. Piemēram, ar grozījumiem Civilprocesa un Kriminālprocesa likumā, kas šobrīd top un daļa jau ir pieņemta Saeimā 2011. gada budžeta likuma paketes ietvaros. Jautājums, kur būs vajadzīga pacietība, ir par finansējuma palielināšanu Juridiskās palīdzības administrācijai, kas, protams, šajos budžeta apstākļos ir pietiekami sarežģīti.

Vai jau esat paspējis tikties ar tiesnešiem?

Šajā neilgajā laikā esmu paguvis apmeklēt vairākas apgabaltiesas. Viskritiskākā situācija, protams, ir Rīgas tiesu apgabala tiesās. Nesen esmu parakstījis rīkojumu par tiesnešu štata vietu skaita palielināšanu šajās tiesās. Ceru, ka tas situāciju kaut nedaudz uzlabos.

Taču arī šeit mēs atduramies pret resursu trūkumu. Iespējams, to mēģināsim risināt, iesaistot zināmu ka­tegoriju lietu skatīšanā zemesgrāmatu tiesnešus. Tas nāktu par labu gan zemesgrāmatu tiesnešiem, gan tiesu darba organizācijai. Viņi varētu celt savu kvalifikāciju, skatot, teiksim, bezstrīdus lietas, savukārt pārējie tiesneši varētu tikt atslogoti.

Tieši šobrīd zvērināti notāri ķeras pie vienas kategorijas lietām – bezstrīdus laulību šķiršanas. Vai, jūsuprāt, notāriem būtu nododamas vēl kādas citas bezstrīdus lietas?

Jā, šī lietu kategorija šobrīd nonākusi pie notāriem. Jau pirmajās dienās notāri ir saņēmuši vairāk nekā 200 pieteikumus laulību bezstrīdus šķiršanai. Viens šāds process pie notāra izmaksās nedaudz vairāk par 60 latiem.

Šāda prakse – izņemt no vispārējām tiesām bezstrīdus lietas – būtu jāturpina, strādājot divos virzienos: vienkāršākās lietu grupas uzticēt notāriem, bet pārējās bezstrīdus lietas – zemesgrāmatu tiesnešiem, kas taču ir piederīgi tiesnešu saimei.

Par reformām tiesās

Kā vērtējat ideju lietas no pārslogotā Rīgas tiesu apgabala nodot citu tiesu skatīšanai?

Tad, manuprāt, būtu jāmaina pašu tiesu apgabalu robežas. Piemēram, Vidzemes apgabaltiesa Valmierā būtu gatava skatīt apelācijā Siguldas tiesas lietas.

Protams, ja runājam par rakstveida procesiem, šādos gadījumos lietas no Rīgas tiesām droši vien būtu iespējams sūtīt citu tiesu tiesnešiem skatīšanai. Bet mutvārdu procesos – likt lietas dalībniekiem braukt uz tiesas sēdēm citos Latvijas novados – tas nebūtu racionāli.

Kāds ir jūsu skatījums uz tiesu darba organizācijas būtiskām reformām, par kuru nepieciešamību ik pa laikam tiek runāts? Piemēram, mazināt instanču skaitu, atteikties no rajonu, pilsētu tiesām vai – gluži pretēji – no tiesu palātām?

Tas droši vien būtu plašākas diskusijas priekšmets. Manuprāt, labākais risinājums būtu trīs instances – rajonu, pilsētu tiesas, apgabaltiesas un Senāts. Tas nozīmētu atteikšanos no tiesu palātām. Taču es negribu tagad sacelt sašutuma vētru. Par to noteikti vajadzētu runāt plašākā lokā un rūpīgi visu izvērtēt. Šāds lēmums, bez šaubām, prasītu arī noteiktu pārejas periodu attiecībā uz tiesnešiem, kas šobrīd strādā Augstākās tiesas palātās.

Jau kādu laiku norit diskusija par izvirzāmajām kvalifikācijas prasībām tiesnešu kandidātiem, kā arī par iespēju veikt regulāru tiesnešu zināšanu pārbaudi jeb atestāciju. Kāds ir jūsu viedoklis?

Maģistra grāds topošajiem tiesnešiem, manuprāt, būtu samērīga prasība. Savukārt tiem tiesnešiem, kas jurista izglītību ieguva padomju laikos, tādiem kā es, ir iespēja diplomu pielīdzināt mūsdienu maģistra grādam. Tā ka šeit es nesaskatu lielu problēmu.

Savukārt tiesnešu kvalifikācijas izvērtēšana būtu no­pietni jāapspriež Tieslietu padomē. Manuprāt, šis jautājums ir saistīts ar to, ka sabiedrībai šobrīd ir ļoti maz līdzekļu, kā panākt tiesnešu kompetences un kvalifikācijas celšanu.

Jūs esat izteicies arī par iespēju veidot visām tiesu varai piederīgajām amatpersonām kopīgu disciplinārlietu komisiju un ētikas komisiju. Cik tālu ir šī iecere?

Šeit mēs apsveram divus iespējamos virzienus: paplašināt to personu loku, kas skata disciplinārlietas, iesaistot šajā komisijā ne tikai tiesnešus, bet arī sabiedrības pārstāvjus; otra iespēja – paplašināt to amatpersonu loku, kam ir tiesības rosināt disciplinārlietas par tiesu varas pārstāvju darbībām. Viena no šādām amatpersonām, kam varētu piešķirt tiesības ierosināt disciplinārlietu, noteikti varētu būt tiesībsargs.

Cik disciplinārlietas pret tiesnešiem jūs esat ierosinājis?

Esmu prasījis kādus piecus vai sešus paskaidrojumus. Bet disciplinārlietas esmu ierosinājis trijos gadījumos. Tās ir pret divām tiesnesēm, kas darba laikā atradās ceļojumā. Tur, manuprāt, vispār nav nekādu šaubu par disciplīnas pārkāpumiem, jo darba laikā cilvēkam ir jābūt savā darbavietā. Un vēl viena ir disciplinārlieta pret tiesnesi, kas pieņēma lēmumu rēderisma gadījumā saistībā ar māju Skolas ielā. Šī tiesnese vai nu nebija iepazinusies, vai arī izlikās, ka nav iepazinusies ar attiecīgo judikatūru.

Atslēgas vārds – modernizācija

Viens no valdības deklarācijā ietvertajiem mērķiem ir modernizēt tiesas. Kādi ir jūsu plāni šā mērķa sasniegšanai?

Tieslietu sistēmas modernizāciju es gribētu saukt par atslēgas vārdu daudzām problēmām. Ar izpēti par moderno tehnoloģiju ieviešanu tiesu sistēmā šobrīd strādā mans padomnieks finanšu un ekonomikas jautājumos Gatis Kokins. Iespējamie risinājumi veicinātu tiesu pieejamību un resursu taupīšanu. Pirmkārt, jāpanāk dažādo mūsu sistēmas reģistru savietojamība, kas savukārt atrisinātu jautājumu par savstarpēju informācijas pieprasīšanu, ar ko šobrīd nodarbojas tiesas un notāri.

Īpašs jautājums ir par zemesgrāmatu un Zemes dienesta rīcībā esošās informācijas vienotas platformas izveidi. Mēs ceram iepazīties ar Horvātijas pieredzi, kur šis jautājums, kā izskatās, jau ir veiksmīgi atrisināts.

Saistībā ar modernām tehnoloģijām ir jārunā arī par tiesu pavēstēm, kas joprojām, kā 18. gadsimtā, tiek sūtītas pa pastu, kur turklāt adresāts izvairās tās saņemt. Tiesu sistēma pavēstēm gadā tērē apmēram miljonu latu. Esmu pārliecināts, ka mums vajadzētu virzīties uz elektronisko adrešu sistēmu. Jebkurai juridiskai personai varētu būt šāda elektroniska adrese, domāju, ka arī fiziskai personai – vismaz tehnoloģiskās sasniedzamības rādiusā noteikti. Turklāt vairāk nekā 800 lauku bibliotēkas jau šobrīd ir pieslēgtas tā dēvētajam gaismas tīklam. Tas nozīmē, ka pat ļoti tālos laukos faktiski ir iespēja izdrukāt tiesas pavēsti cilvēkam, kuram pašam nav savas elektroniskā pasta adreses.

Vēl viena problēma – tiesu arhīvos esošo lietu uzglabāšana. Šobrīd tiesas ir burtiski pārkrautas ar lietām, kuras līdzekļu trūkuma dēļ neņem pretī Valsts arhīvs. Es nesaskatu iemeslu, kura dēļ nebūtu iespējams digitalizēt vismaz zemesgrāmatu lietas un atteikties no papīru krāšanas un glabāšanas.

Tas pats attiecas uz tiesas sēžu protokoliem. Kādēļ informācijas tehnoloģiju laikmetā būtu jāraksta un jāglabā protokoli, ja tiesas sēdes norisi var ierakstīt diktofonā? Šādus audioierakstus varētu glabāt uz noteikta servera, un tie, kam būtu vajadzība ar tiem iepazīties, vienkārši noklausītos attiecīgos failus.

Par daļēji jau izdarītu darbu es uzskatu Tieslietu ministrijas sagatavoto likumprojektu, kas paredz ieviest elektronisko oficiālo publikāciju – tas ļautu ietaupīt ievērojamus līdzekļus, kas šobrīd tiek tērēti oficiālā laikraksta drukāšanai.

Vai jūsu iecerētie pasākumi būs iespējami šāda budžeta apstākļos?

Tas ir politisks un principiāls jautājums: visi gaida un grib strukturālas reformas, bet, lai tās notiktu, vispirms ir jāiegulda nauda. To mēs šeit, ministrijā, ļoti labi saprotam. Tikai pēc tam, kad nauda ir ieguldīta, vidējā termiņā – triju līdz piecu gadu laikā – jūs varat gaidīt būtisku ietaupījumu, kas seko strukturālām reformām. Tas attiecas uz visām Tieslietu ministrijas atbildības jomām – gan uz tiesu infrastruktūru, gan tieslietu nozares modernizāciju, gan arī uz cietumiem, kas ir vēl viena mūsu darba joma.

Tieslietu padome kā diskusiju forums

Jums jau ir uzkrāta pieredze, darbojoties Tieslietu padomes sastāvā. Kā vērtējat tās pirmos soļus? Vai šādas institūcijas izveide ir sevi attaisnojusi?

Par lietderību un efektivitāti pagaidām vēl grūti spriest. Tieslietu padome savu darbu ir uzsākusi ļoti nesen. Ir sēdes, kurās mēs joprojām diskutējam par procedūras jautājumiem.

Ir skaidrs, ka tas ir labs konsultatīvs orgāns, diskusiju forums, kurā satiekas visu juridisko profesiju pārstāvji. Tur mēs varam noskaidrot viedokļus. Piemēram, tagad dienaskārtībā ir jautājums par to, vai tiesnesis var saglabāt savu amatu, kandidējot Saeimas vēlēšanās.³

Vai Saeima un valdība respektē Tieslietu padomi kā tiesu varu pārstāvošo institūciju?

Pilnīgi noteikti. Tieslietu padome piedalījās visās diskusijās par tiesnešu iekļaušanu vienotā atalgojuma sistēmā pērnā gada nogalē.

Algu celšana un kvalifikācija

Kā jūs prognozējat, vai tiesnešu algu lietai būs turpinājums – Satversmes tiesas process?

Grūti paredzēt. Manuprāt, šī atalgojuma reforma bija rūpīgi plānots, juridiski izsvērts process. Kāds parlamentā teica, ka līdz šim nav bijis tāda likuma, par ko tik rūpīgi būtu debatēts Saeimā. Taču es nevaru izslēgt varbūtību, ka ir kaut kādi argumenti, ko rakstīt pieteikumā Satversmes tiesai. Laiks rādīs.

Pirms kāda laika parādījās atklātās tiesu darbinieku vēstules,⁴ kurās viņi pauda neapmierinātību ar savas algas aprēķināšanas kārtību. Vai viņiem ir pamats sūdzēties?

Šajās vēstulēs ir pausts rūgtums par 20 latiem, kas ir pielikti pie algas tiesu darbiniekiem kopš 1. janvāra. Tiek teikts, ka šāds pielikums ir pazemojošs.

Mīļie kolēģi, Tieslietu ministrija ir gandrīz vienīgā, kas laikus domāja, ka ar šo gadu būs kaut kāds eventuāls dzīves sadārdzinājums saistībā ar pievienotās vērtības un citu nodokļu pieaugumu! Laikam vēl tikai Iekšlietu ministrija pielika desmit latus pie algas policistiem. Es piekrītu, ka algas ir zemas. Bet kritizēt Tieslietu ministriju, ka mēs gandrīz vai vienīgie visā valstī atradām iespēju kaut vai nedaudz pielikt klāt pie algas tiesu darbiniekiem, un prasīt vēl vairāk, – tas, manuprāt, vienkārši nav taisnīgi.

Tagad par to, ko mēs šajā situācijā varam praktiski izdarīt. Pirmkārt, jāatceras, ka valstī ir likums par budžetu un par budžeta un finanšu vadību. Vienīgais veids, kā var notikt algu celšana, ir grozījumi šajos likumos. Tie nevar stāties spēkā 1. martā, kā to pieprasa šo vēstuļu autori. Šādi grozījumi ministrijā šobrīd tiek gatavoti, un ātrākais iespējamais to spēkā stāšanās laiks ir 1. jūnijs – saskaņā ar Finanšu ministrijas piedāvāto grafiku.

Šajās vēstulēs pamatoti ir norādīts fakts, ka līdz šim nav veikts tiesu darbinieku kvalifikācijas un darba pieredzes novērtējums. Šo trūkumu mēs novērsīsim – šādu uzdevumu jau esmu devis Tiesu administrācijai.

Tagad, gatavojot Finanšu ministrijai priekšlikumus par grozījumiem valsts budžetā, mēs abas šīs lietas – tiesu darbinieku atalgojuma izmaiņas un viņu pieredzes un kvalifikācijas izvērtējumu, protams, saistīsim kopā.

Starp valsts budžeta apstiprināšanu un 1. janvāri bija tikai apmēram desmit dienas – atzīstu, ka šajā neilgajā posmā izvērtēt visus tiesu darbiniekus un pieņemt lēmumu, kuram piešķirt algas paaugstinājumu 18 un kuram varbūt 22 latu apjomā, mēs vienkārši nepaguvām.

Šeit es vēlreiz gribu arī atgriezties pie tiesu modernizācijas plāniem. Pavasarī mēs ceram pabeigt Šveices finansēto projektu, kura ietvaros paredzēta tiesu aprīkošana ar videokonferenču iespējām, kā arī tiesu sēžu audioierakstīšanas nodrošināšana. Tas nozīmē, ka tiesu darbinieku algu jautājumu varēsim risināt no divām pusēm – atbilstoši kvalifikācijas izvērtējumam celt algas, kā arī samazināt tiesu sekretāru darba slodzi, jo viņiem vairs nebūs jāraksta tiesas sēžu protokoli.

Vai konsolidācija vēlreiz skars arī tieslietas

Šobrīd tiek debatēts par nepieciešamību veikt atkārtotu valsts izdevumu samazināšanu vēl par 50 miljoniem latu. Vai jums ir lūgts meklēt vēl kādas neatklātas rezerves tieslietu nozarē?

2009. gads laikam bija tas, kurā notika visdramatiskākā finanšu konsolidācija. Tobrīd, piemēram, Probācijas dienests zaudēja 137 štata vietas, kas gandrīz vai nozīmēja šīs iestādes likvidāciju. Šogad mēs Probācijas dienestam nodevām divas štata vietas no Tieslietu ministrijas, lai kaut minimāli varētu uzsākt programmu, kas paredz dzimumnoziedznieku uzraudzīšanu pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma.

Ar to es gribu teikt, ka veikt tālāku vienkāršu, lineāru nozares finansējuma samazināšanu nekādā gadījumā nav iespējams. Ja mēs tā turpināsim, tad jāpasaka skaidri, ka tieslietu funkciju valsts vairs nerealizē.

Par citiem finanšu avotiem runājot. Diemžēl mūsu pārziņā ir tikai divi valsts uzņēmumi, ja neskaita "Latvijas mērnieku", kas tiek gatavots privatizācijai, un tie ir: valsts akciju sabiedrība "Tiesu namu aģentūra" un valsts SIA "Latvijas Vēstnesis". Mēs varbūt varētu uzlikt šīm sabiedrībām lielākus peļņas rādītājus un cerēt uz lielākām dividendēm, kuras turklāt vienalga būtu tikai nākamgad. Taču tad tas ir kopīgi valdībā lemjams jautājums – vai šādā veidā, uzlabojot efektivitāti, mēs varētu paturēt gūtos līdzekļus nozarē, vai arī tie nonāktu kopējā valsts budžetā.

Taču es vēlreiz gribu atgādināt, ko teicu iepriekš. Ja mums būtu līdzekļi, kas nepieciešami strukturālām reformām, ietaupījums nozarē sākumā nebūtu jūtams, tas labākajā gadījumā parādītos tikai trīs līdz piecu gadu termiņā.

Lai saprastu nozares naudas izlietojumu, mans padomnieks Gatis Kokins tieši šobrīd strādā pie efektivitātes mērījumu izveidošanas. Pie tiesām vēl neesam nonākuši. Pašlaik strādājam ar Uzņēmumu reģistru. Es domāju, tas būtu objektīvs radītājs – cik valstij un privātpersonai izmaksā viena uzņēmuma reģistrācija. Kad būs izstrādāta šāda metodika, tad būs arī vienkāršāk pierādīt, ka, investējot sistēmā naudas līdzekļus, piemēram, modernajās tehnoloģijās, vidējā termiņā varēs panākt noteiktu naudas līdzekļu ietaupījumu.

Gaidāmas pārmaiņas lielajos kodeksos

Valdības deklarācijā ir minēta apņemšanās reformēt vairākas Civillikuma daļas. Jūs pats esat runājis par nepieciešamību nomainīt daudzkārt grozīto Administratīvo pārkāpumu kodeksu. Kā sokas darbs šajā virzienā?

Kā pirmo gribu minēt Krimināllikumu, kur Tieslietu ministrija ir sagatavojusi 286 grozījumus. Vispārīgajā daļā izmaiņas skars noziedzīgu nodarījumu atkārtotību kā kvalificējošu pazīmi, arestu un mantas konfiskāciju kā soda veidus. Projekts tiešām ir rūpīgi gatavots – tam pamatā ir Kristīnes Stradas-Rozenbergas un Ārijas Meikališas pētījums, Satversmes tiesas tiesnešu un Senāta Krimināllietu tiesu departamenta senatoru atzinumi, citu tiesnešu un ekspertu viedokļi. Mēs piedāvājam Saeimai veikt fundamentālas izmaiņas šajā kodeksā, ko varētu saukt pat par krimināltiesību reformu. Es, starp citu, jau esmu runājis ar Saeimas Juridiskās komisijas deputātiem par iespēju izveidot darbam ar šo likumprojektu īpašu apakškomisiju, lai debates būtu koncentrētākas un darbs ātrāk virzītos. Pagaidām gan šis priekšlikums nav guvis atsaucību, iespējams, Saeimas deputātu jaunās atalgojuma sistēmas dēļ.

Februāra sākumā mēs kopā ar manu padomnieku Jāni Maizīti un citiem kolēģiem pieņemsim pēdējos konceptuālos lēmumus par šiem grozījumiem, pēc tam projekts tiks virzīts uz valdību un Saeimu. Mēs, protams, ļoti ceram, ka Saeima jau šajā pavasarī to varētu paspēt izskatīt vismaz līdz otrajam lasījumam.

Tiekoties ar tiesnešiem, esmu uzklausījis ierosinājumus par civilprocesa efektivizēšanu. Pagājušā gada nogalē Saeimas Juridiskajā komisijā tika iesniegti ministrijas priekšlikumi par grozījumiem Civilprocesa likumā, kas paredz plašāku rakstveida procesa izmantošanu, lietu apvienošanu pēc tiesneša iniciatīvas un citas izmaiņas, kas varētu paātrināt tiesas procesu gaitu.

Savukārt attiecībā uz Administratīvo sodu likumu galvenā tēze ir dekodifikācija. Tas nozīmē, ka principā šo no padomju laikiem joprojām spēkā esošo kodeksu mēs faktiski saskaldītu, izvietojot materiālo tiesību normas attiecīgo nozaru likumos: par pārkāpumiem ceļu satiksmē – pie likuma par ceļu satiksmes organizāciju utt.

Pagaidām gan domas par šo ideju dalās. Galvenie iebildumi ir par to, ka šādā gadījumā varētu būt grūti saskaņot samērīgus sodus par pārkāpumiem dažādās nozarēs – būtu sarežģīti veidot vienotu administratīvo sodu politiku. Nevar izslēgt iespēju, ka katra ministrija tad gribētu veidot savu sodu politiku. Ja mēs šo kritisko jautājumu spēsim izrunāt un atrisināt, tad citiem šķēršļiem nevajadzētu būt.

Laba ideja neveiklā izpildījumā

Vai esat iecerējis kaut ko darīt ārkārtīgi daudzo Latvijā reģistrēto šķīrējtiesu darba kontrolē?

Jā, Latvijā šķīrējtiesu skaits ir tuvu diviem simtiem, turpretī Igaunijā esot palikušas vairs tikai divas.

Tā ir viena no daudzajām vērtīgajām idejām, kuras izpildījums diemžēl ir sabojājis sākotnējo ieceri. Ja nemaldos, tas bija mans studiju biedrs Ziedonis Ūdris, kurš Latvijā sāka veidot šķīrējtiesas ar domu, ka tas būs veids, kā privātā kārtā nodrošināt efektīvu tiesas procesu, turklāt vienlaikus taupot valsts naudu.

Visu šo gaišo ideju sabojāja brīdis, kad bankas un citi pakalpojumu sniedzēji sāka uzspiest līgumos nosacījumus par strīdu izskatīšanu "savās" šķīrējtiesās, nostādot klientus nevienlīdzīgā situācijā. Tam visam nāca klāt formālā šķīrējtiesu spriedumu izpildrakstu izsniegšana valsts tiesās, jo likums nemaz neļauj tiesnesim iedziļināties šķīrējtiesas spriedumā pēc būtības.

Iespējams, šo problēmu varētu risināt likumdošanas ceļā, pieņemot vispārīgu patērētāju tiesību aizsardzības regulējumu attiecībā uz šķīrējtiesām.

Par juridiskās izglītības kvalitāti Latvijā

Kaut gan neesat izglītības ministrs, tomēr jautāsim jums par augstāko juridisko izglītību. Izskan viedoklis par Latvijas augstskolu radīto pārprodukciju humanitārajās un sociālajās zinātnēs. Taču joprojām liels skaits augstskolu – gan privāto, gan valsts finansēto – turpina ik gadu uzņemt studentus tiesību zinātņu programmās. Absolventu zināšanu līmenis ir ļoti dažāds. Vai valstij ir jāiesaistās un jākontrolē šis process, pasakot skaidri, cik juristu ir nepieciešams tautsaimniecībai un ka pārējiem darbs diezin vai atradīsies?

Man ir žēl to vecāku, kas apmaksā saviem bērniem studijas apšaubāmas kvalitātes mācību iestādēs. Esmu redzējis, kādi cilvēki piesakās darbam banku sektorā. Ir augstskolas, kuru absolventi, kas it kā ieguvuši juridisko izglītību, kvalificējas, augstākais, kontu operatoru līmenim. Tas, protams, ir ļoti slikts rādītājs. Tās ir nepiepildītas cerības, tā ir nelietderīgi iztērēta privātā mājsaimniecību nauda un augstskolās nevajadzīgi pavadīti gadi.

Varbūt ir jāveido reitingi, kuros varētu redzēt absolventu sekmju līmeni?

Domāju, ka tas ir fundamentāls augstākās izglītības reformas jautājums, un es tiešām gribētu, lai izglītības ministrs to paveic.

No otras puses, diemžēl pat gadījumā, ja tiktu izveidots kaut kāds augstskolu reitings vai cits vērtēšanas mehānisms, vienalga atrastos vecāki, kas sūtītu savus bērnus šādās augstskolās. Šobrīd, kad jauniešiem vispār ir ļoti grūti atrast darbu, studēšana bieži vien ir veids, kā novilcināt problēmu jaunietim nepalikt uz ielas. Šādā ziņā studēšanas process, pat ja nenes labu izglītību, pilda tādu kā sociālu funkciju.

Kā vērtējat priekšlikumu ieviest vienotu valsts eksāmenu juristiem, kas objektīvi parādītu un atsijātu vājākās mācību iestādes?

Es domāju, tas būtu ļoti sarežģīti.

Drīzāk sabiedrībai būtu jāskaidro ar reāliem aprēķiniem – cik jaunu juristu Latvijai ik gadu vajag. Esmu lūdzis saviem padomniekiem Baibai Brokai un Gatim Kokinam sagatavot šādu pārskatu. Domāju, skaitļi būs ļoti nelieli. Varbūt pieci tiesneši un viens notārs gadā, varbūt pat vēl mazāk, līdzīgi citās tiesu sistēmas profesijās. Lielāks darbinieku skaits varētu būt nepieciešams Probācijas die­nestam, kad atkal būs pieejams lielāks budžeta finansējums, arī Ieslodzījuma vietu pārvaldei, ja tā tiks iekļauta valsts civildienestā. Citas vakances man šobrīd tiešām ir grūti nosaukt. To vajadzētu skaidri darīt zināmu sabiedrībai, un tas būs Tieslietu ministrijas uzdevums. Iespējams, pat konkrēti norādot, kādas specializācijas juristus mums vajadzēs. Un tad cilvēkiem pašiem ir jāizlemj, kur mācīties un tērēt savu laiku un naudu. Tāpat šādu prognozi varētu izmantot arī valdība, sadalot līdzekļus augstākās izglītības finansēšanai.

¹ Sk.: Deklarācija par Ministru kabineta iecerēto darbību (Valdības mērķi tieslietu un korupcijas apkarošanas jomā). Jurista Vārds, 09.11.2010., Nr. 45(640).

² JV saruna ar ministru notika 2011. gada 26. janvārī – red.

³ Tieslietu padome šo jautājumu izlēma 27. janvāra sēdē. Plašāk sk.: Zvejniece R. Jaunākie Tieslietu padomes lēmumi. Jurista Vārds, 01.02.2011., Nr. 5(652).

⁴ Sk., piemēram, Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas darbinieku vēstuli: Tiesu darbinieki uzrunā valsts augstākās amatpersonas. Jurista Vārds, 25.01.2011., Nr. 4(651).