Latvijas Republikas Satversmes 48.panta piemērošana parāda, ka diemžēl arī Satversme ir tapusi milzīgu kompromisu rezultātā Satversmes sapulcē. Tas nozīmē, ka Satversme nebūt nav tik ideāla, kā to, piemēram, cildina konstitucionālo tiesību eksperts J.Pleps. Tāpēc pamatoti daudzi var uzskatīt, ka “Satversme neiet”. Kā liecina Satversmes sapulces stenogrammas, valsts prezidenta tiesības rosināt Saeimas atlaišanu, Saeimas vēlēts valsts prezidents, kura pilnvaru termiņš ir tāds pats kā Saeimai (trīs gadi), ir parādījušies pēdējā brīdi, aizvietojot tautas vēlēta valsts prezidenta institūtu, tostarp valsts prezidenta tiesības atlaist Saeimu. Jau tad Satversmes sapulce lielā steigā mēģināja šo valsts prezidenta institūta modeli saskaņot ar citiem Satversmes pantiem, kas bija rakstīti tautas vēlētam valsts prezidentam. Arī nesen izdarītie grozījumi Satversmes 14. un 49.pantā ir izrādījušies klupšanas akmens. Saprātīgi un atbilstoši Satversmes garam būtu bijis, ja kārtējās vēlēšanās ievēlētā Saeima ievēl valsts prezidentu savā pirmajā sēdē, saskaņojot tādā veidā (bez laika nobīdes) valsts prezidenta pilnvaru laiku ar savu pilnvaru laiku. Esošajā situācijā Saeimai, kas nav atlaista, principā nebija tiesību vēlēt jaunu valsts prezidentu vismaz līdz tautas nobalsošanas rezultātu paziņošanas, kad formāli tiks izteikts atbalsts vai nu Saeimai, vai nu valsts prezidentam, kurš ir rosinājis Saeimas atlaišanu, nevis jaunievēlētajam valsts prezidentam. Saeimai ir jānes pilna atbildība, ka valsts prezidenta pilnvaru laiks un Saeimas pilnvaru laiks ir savstarpēji nobīdīti.

Vai risks netikt pārvēlētam amatā nav risks zaudēt amatu?!

Jo risks - pēc būtības, tā jau ir varbūtība, iespējamība.. Un, manuprāt, tā varbūtība, ka tieši šādas rīcības dēļ netiks pārvēlēts, tāpat nav izslēdzama.