Ar "taisnīgs" rakstā nav saprasta netverama, tādēļ subjektīvi skaidrota prasība, bet "taisnīgums" saprasts kā galvenajā jūras tiesību avotā, 1982. gada ANO Jūras tiesību konvencijā, noteiktais jūras robežu delimitācijas mērķis: "delimitācija starp valstīm [..] ar blakus esošiem krastiem notiek, vienojoties uz starptautisko tiesību pamata [..] ar mērķi sasniegt taisnīgu atrisinājumu,"³ kuru izskaidro plaša starptautisko tiesu un arbitrāžu judikatūra.

1. Vēsturiskais regulējums

1.1. Pirmskara jūras robeža

Par jūras robežu starp Latviju un Lietuvu var runāt līdz ar abu valstu sauszemes teritoriju delimitāciju 20. gadsimta divdesmitajos gados. Tolaik starpvalstu robežas delimitāciju visā tās garumā Latvija un Lietuva uzticēja šķīrējtiesai,⁴ taču šķīrējtiesa noteica vienīgi valstu sauszemes robežu.⁵ Par jūras robežu valstis vienojās 1930. gada 30. jūnija Deklarācijā par Latvijas un Lietuvas robežu galīgu noteikšanu.⁶ Deklarācija noteica, ka jūras robeža starp valstīm ir spēkā no 1927. gada 15. oktobra, kad robežas demarkācijas komisija parakstīja robežas nospraušanas pabeigšanas protokolu, izveidoja robežas aprakstu un robežas karti.⁷ Robežas aprakstā bija atzīmētas valstu sauszemes robežas galējā punkta koordinātas 85 metrus no Baltijas jūras, nosakot, ka no minētā punkta robeža turpinās 77 grādu azimutā gan sauszemes virzienā, gan "tālāk, tādā pat virzienā, līnija robežo Baltijas jūras teritoriālos ūdeņus",⁸ nekonkretizējot jūras robežas garumu. Tolaik prakse starp Eiropas valstīm bija noteikt jūras robežu trīs jūras jūdžu platumā, Skandināvijas valstu gadījumā – četru jūras jūdžu platumā no krasta. Latvijas nacionālie tiesību akti noteica, ka Latvijas teritoriālo ūdeņu platums ir četras jūras jūdzes,⁹ kā arī Latvija bija noteikusi 12 jūras jūdžu muitas joslu,¹⁰ kuras robežas virziens ar Lietuvu, visticamāk, sakrita ar valstu teritoriālo ūdeņu robežas virzienu. Tātad līdz PSRS okupācijai starp Latviju un Lietuvu pastāvēja jūras robeža vismaz četru jūras jūdžu garumā, kas turpināja sauszemes robežas pēdējā posma virzienu jūrā.

1.2. PSRS laikā

No 1940. gada 16. jūnija līdz 1990. gada 4. maijam Latvija atradās PSRS sastāvā bez rīcībspējas slēgt līgumus par tās jūras robežām. Vadoties no Latvijas un pārējo Baltijas valstu pasludinātās kontinuitātes doktrīnas, arī PSRS institūciju noslēgtie līgumi uz tām attiecas vienīgi tiktāl, ciktāl valstis pašas to atzīst. Minētie apstākļi rada šķietamu juridisku vakuumu laikā, kad starptautiskajās tiesībās tika radīti tādi ietilpīgi valsts jūras teritoriju režīmi kā kontinentālais šelfs un ekskluzīvā ekonomiskā zona (turpmāk – EEZ). Tomēr noteikta PSRS rīcība atstāja juridiskas sekas uz Latvijas un Lietuvas jūras robežas delimitāciju.

Netieši Latvijas un Lietuvas jūras robežu ietekmē 1988. gada 18. aprīļa PSRS un Zviedrijas kontinentālā šelfa, ekonomiskās un zvejniecības zonas delimitācijas līgums.¹¹ Ar līgumu noteiktā robeža sakrīt ar jūras robežu, ko gan Latvija, gan Lietuva atzīst par sev saistošu attiecībā uz abu valstu kontinentālā šelfa uz EEZ robežu ar Zviedriju,¹² tādējādi uz minētās robežas atradīsies Latvijas un Lietuvas jūras robežas galējais punkts.¹³

PSRS laikā jūras robeža starp Latvijas PSR un Lietuvas PSR nepastāvēja – visi abu valstu krastiem piegulošie jūras ūdeņi atradās vienotā PSRS jurisdikcijā. Tomēr pēc Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas un pirms PSRS sabrukuma radās nepieciešamība sadalīt Baltijas jūras kontinentālā šelfa izpētē iegūtos datus starp Latviju, Lietuvu un PSRS turpinātāju Krieviju.