Izglītību latvietis visumā uzskata tikai par līdzekli, nevis par mērķi un pašvērtību, kam nozīme personības attīstīšanā. Nav vēl īstas izpratnes par to, ko dod garīgi pilnvērtīga dzīve, intelektuālas intereses un garīga bauda. /Uldis Ģermanis/



Latviešu inteliģents attīstās tikai līdz zināmam vecumam (…) tik maz vērības piegriež zinātniskam darbam (…)./J.Lapiņš/



Latviešu mākslinieks ir ātraudzis, kas ātri novīst, garīgi mirst jau kā jauneklis (…)./J.Lapiņš/



Latvijai nav stipras un lielas dziņas uz augšu, Latvijai nav ilgas radīt sev galotnes (…), mēs esam pazaudējuši dārgāko (…): dziņu uz patstāvību (…). /K.Skalbe/



Novēlu garīgi nemirt jaunām (jauniem), rast garīgu baudu un dziņu uz augšu Latvijas un Ārlatvijas ārēs.

Jā, ir likumsakarība, kas ir ieguvis doktora grādu grāda pēc, no tā īpašu aktivitāti nav ko sagaidīt pēc grāda iegūšanas, ja nu vienīgi nav vēlme tiekties pēc nākošajiem tituliem titulu pēc. Vispār tā jau tāda nevajdzīga sevis mocīšana.



Nākotnes un topošajiem doktorantiem, visupirms, vajadzētu censties pašiem izvirzīt akadēmiskas aktivitātes, nevis pieturēties pie minimālajiem rakstītajiem, izvirzītajiem kritērijiem.



Un tiešām JV publikācijas neskaitās kā zinātne, lai gan tur varētu atrast daudz laba, kas uz to pusi velk. Bet, ja neveiktu atsauci uz JV publikācijām, tad jau tā bilde būs vēl bēdīgāka, līdz ar to JV varētu būt pieminams, atmetot izteikto formalismu.



Ja „krējumam” būtu šaubas, tad jau grādus nepiešķir. Tomēr „krējuma” viedoklis ir tikai viens viedoklis. Tiekties vajadzētu uz tādu līmeni, ka parastam cilvēkam īpaši nepārzinot virtuvi, nerodas šaubas. Vispārinot šo domu, Latvijas vadošos amatos pārsvarā ir tikai kompetenti, ļoti zinoši un varbūt pat gudri cilvēki, tomēr parasts cilvēks šādam viedoklim biežāk nepiekrītīs nekā piekritīs. Diezvai būtu pareizi šo nesaisti norakstīt uz parasta cilvēka neizpratni par lietām. Neticīgais kļūst par ticīgu tikai, kad sāk ticēt. Lai sāktu ticēt, sākumā vajadzētu kādu taustāmu lietu. Īsteni ticīgajiem gan nevajag pat taustāmu lietu, tomēr šinī kontekstā, paļaušanās uz „krejuma” nešaubīgo viedokli būtu jau naivuma pazīme, kas it kā nebūtu labi.