[1] Krimināllikumā¹ (turpmāk arī – KL) ir ietverta virkne normu, kurās paredzēta atbildība par vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem – tie veido aptuveni vienu ceturto daļu no visiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Analizējot šo krimināltiesību normu saturu, jāsecina, ka norāde uz noziedzīgā nodarījuma vardarbīgo raksturu tiek izteikta, izmantojot dažādus likumdošanas tehnikas paņēmienus un terminoloģiju.

[2] Pirmkārt, noziedzīgu nodarījumu, kas klasificējami kā vardarbīgi, sastāvi tiek aprakstīti, panta dispozīcijā tieši ietverot terminu “vardarbība vai tās piedraudējums" vai tikai “draudi", kas veido vai nu pamatsastāvu, vai arī norādīts kā kvalificējoša pazīme. Pie tam vardarbība un / vai draudi var būt gan kā vienīgais, gan arī kā alternatīvais kriminālatbildības nosacījums. Tā, piemēram, KL 176. panta pirmajā daļā tieši norādīts, ka laupīšanas sastāvs veidojas tikai tad, ja svešas kustamas mantas nolaupīšana ir bijusi saistīta ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu. KL 159. un 160. panta pirmajā daļā vardarbība un draudi ir alternatīvi (līdz ar bezpalīdzības stāvokļa izmantošanu) obligātas izvarošanas un vardarbīgas dzimumtieksmes apmierināšanas pretdabiskā veidā pamatsastāva pazīmes, savukārt ķīlnieku sagrābšanas (KL 154. panta pirmā daļa) pamatsastāva pazīme ir draudi noslepkavot, nodarīt miesas bojājumus vai turpmāk aizturēt šo personu, bet izspiešanas sastāvā (KL 183. pants) vardarbības draudi ir norādīti kopā ar vēl triju veidu draudiem. Citos gadījumos vardarbība vai tās piedraudējums veido kvalificētu sastāvu, piemēram bēgšanai no īslaicīgās aizturēšanas vai ieslodzījuma vietas (KL 310. panta otrā daļa), vai sevišķi kvalificētu sastāvu, KL 252. panta trešajā daļā nosakot pastiprinātu atbildību par narkotisko vai psihotropo vielu ievadīšanu pret personas gribu, ja tas izdarīts, lietojot vardarbību vai draudot lietot vardarbību.

[3] Otrkārt, uz noziedzīgā nodarījuma vardarbīgo raksturu norāda vairāki krimināltiesību normās ietvertie jēdzieni, piemēram, “uzbrukums" (KL 86., 87., 269., 311. pants), “piespiešana" (KL 136. pants, 178. panta otrā daļa, 337. pants), “cietsirdība" un “cietsirdīga apiešanās" (KL 124., 174. pants), “spīdzināšana" (KL 71²., 74. pants, 130. panta trešā daļa, 294. panta otrā daļa, 301. panta trešā daļa) u. c.

[4] Un, treškārt, var nošķirt krimināltiesību normas, kurās neviens no iepriekš norādītajiem jēdzieniem minēts netiek, taču uz vardarbības izpausmēm norāda jau paša noziedzīgā nodarījuma definīcija, kā tas ir, piemēram, KL 71. un 71². pantā, kur noteikta atbildība par genocīdu un noziegumiem pret cilvēci, KL ietvertajos pantos par tīšu nonāvēšanu (116.–122. pants) un par tīšu miesas bojājumu nodarīšanu (125.–130. pants).

[5] Tajā pašā laikā jānorāda, ka Krimināllikumā nav jēdziena “vardarbība" legāla skaidrojuma, nav arī skaidrības par uzvedības vardarbīgo formu terminoloģiskajām atšķirībām, jo likumdevējs uz to atbildi nesniedz, savukārt krimināltiesību teorijā vardarbīgu noziegumu kvalifikācijas teorētiskie pamati nav izstrādāti un tas, tāpat kā LR Augstākās tiesas plēnuma lēmumos un prakses apkopojumos, tiek apspriests galvenokārt atsevišķu vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu kvalifikācijas kontekstā.

[6] Minētais ļauj izvirzīt divus uzdevumus – pirmkārt, noformulēt vardarbības un uzvedības vardarbīgu izpausmju izpratni no krimināltiesiskā aspekta, un, otrkārt, analizēt vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu izraisītās sekas.

1. Vardarbības jēdziens un veidi

[7] Termins “vardarbība" latviešu valodā tiek skaidrots kā “rupjas varas, fiziska spēka lietošana"², arī kā 1) despotisms, tirānija, varmācība; 2) piespiešana; 3) vara; 4) pārkāpšana.³ Savukārt kā sinonīms terminam “vardarbības draudi" tiek minēta personas aizskaršana, bet vārdam “vardarbīgs" – 1) varmākas, varmācīgs; 2) ar varu piespiests, uzspiests.⁴ Saskaņā ar Sociālā darba terminoloģijas vārdnīcā ietverto skaidrojumu vardarbība ir noteiktas sociālas grupas vai indivīda lietota piespiedu metode pret citu sociālu grupu vai indivīdu⁵, bet Juridisko terminu vārdnīcā vardarbība skaidrota kā līdzeklis noteikta noziedzīga mērķa sasniegšanai.⁶

[8] Līdzīgs šo terminu gramatiskais skaidrojums rodams arī krievu valodnieku darbos, raksturojot tos kā kādas darbības, kas izdarīta pret kādu pret viņa gribu (vēlmi), izdarīšanu, brīvas gribas izpausmes apspiešanu, svešas gribas uzspiešanu.⁷ Tuvāka krimināltiesību būtībai termina “vardarbība" interpretācija rodama vēlākā laikā izdotajās vārdnīcās, skaidrojot to kā fizisku spēku pret kādu, piespiedu, tas ir, pret cita cilvēka gribu, iedarbību uz kādu, nelikumīgu spēka lietošanu, apspiešanu, nelikumību.⁸ Tieši tāda vardarbības interpretācija tika pārņemta krimināltiesību teorijā un praksē, analizējot fizisko vardarbību kā vienu no vardarbības veidiem, kas izpaužas kā fiziska spēka lietošana pret cietušo, kas “pēc savas intensitātes var būt saistīta kā ar fizisku sāpju sagādāšanu vai miesas bojājumu nodarīšanu, tā arī bez fizisku sāpju nodarīšanas, piemēram, sasiešana, ievietošana noslēgtā telpā".⁹

[9] Taču, tā kā krimināltiesībās bez fiziskās vardarbības nošķir arī psihisko vardarbību, kam tāpat jārod savs atspoguļojums vardarbības definīcijā, domājams, par pamatu varētu izmantot L. Serdjuka (Л. Сердюк) piedāvāto: “Tā ir citu personu ārēja, tīša un prettiesiska fiziska vai psihiska iedarbība uz cilvēku (vai cilvēku grupu), kura tiek īstenota pret cietušā gribu vai neņemot to vērā un kura spējīga nodarīt viņam organisku, fizioloģisku vai psihisku traumu, kā arī ierobežot viņa gribas izpausmes un darbības brīvību."¹⁰ Tāpat visai veiksmīgi analizējamo krimināltiesību jēdzienu atklāj arī R. Šarapova (Р.Д. Шарапов) izstrādātā vardarbības definīcija: “Vardarbība krimināltiesībās ir cilvēka personiskās drošības prettiesisks apdraudējums, tīši prettiesiski fiziski vai psihiski kaitējot cietušajam pret viņa gribu, enerģētiski (fiziski) vai informatīvi (psihiski) iedarbojoties uz cilvēka organismu (orgāniem, audiem, fizioloģiskām funkcijām, psihi."¹¹

[10] Tiesību avotos bez fiziskas (enerģētiskas, mehāniskas) un psihiskas vardarbības, ko dēvē arī par emocionālo jeb informatīvo vardarbību, rodama norāde arī uz citiem vardarbības veidiem. Tā, piemēram, Bērnu tiesību aizsardzības likumā¹² minēts vēl viens vardarbības veids – seksuālā vardarbība, savukārt ANO Konvencijā par bērna tiesībām¹³ – arī psiholoģiskā vardarbība. Fiziskās, emocionālās un seksuālās vardarbības iespējamās izpausmes komentētas Bērnu tiesību aizsardzības likuma 1. pantā, kur skaidroti likumā lietotie termini, kas gan pēc satura ir šaurākas, salīdzinājumā ar krimināltiesību teorijā un praksē pieņemtajām. Taču, tā kā turpmāk īpaša analīze tiks veltīta arī vardarbībai pret nepilngadīgajiem, jāpakavējas arī pie šajā likumā ietvertā skaidrojuma, vienlaikus salīdzinot to ar krimināltiesībās nostiprināto.

[11] Bērnu tiesību aizsardzības likumā fiziskā vardarbība skaidrota kā bērna veselībai vai dzīvībai bīstams apzināts spēka lietojums saskarsmē ar bērnu, kas pēc būtības atbilst miesas bojājumu nodarīšanas un slepkavības gadījumiem.