Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos

2012. gada 15. marta spriedums lietā C-453/10 Pereničová un Perenič

Komercprakse ir kvalificējama kā "maldinoša", ja tā vidusmēra patērētājam liek vai var likt pieņemt lēmumu veikt darījumu, ko viņš citādi nebūtu pieņēmis.

Lietas pamatā ir tiesvedība Slovākijas tiesā starp Pereniča kungu un kundzi pret SOS Financ spol.s r.o. (turpmāk – SOS), kas nav kredītiestāde, bet izsniedz patēriņa kredītus uz standarta līgumu pamata.

Pereniča kungs un kundze paņēma kredītu SKK 150 000 (EUR 4979) vērtībā. Saskaņā ar šo kredītlīgumu kredīts bija jāsamaksā 33 mēnešu laikā, pirmos 32 mēnešus maksājot SKK 6000 (EUR 199) mēnesī. Kredīta ņēmējiem kopā bija jāsamaksā SKK 342 000 (EUR 11 352). Gada procentu likme minētajā līgumā tika noteikta 48,63%, lai gan saskaņā ar Slovākijas tiesas veikto aprēķinu tā faktiski ir 58,76%.

Prasītāji cēla prasību tiesā ar lūgumu atzīt par spēkā neesošu kredītlīgumu, ko tie noslēdza ar SOS.

Slovākijas tiesa apturēja nacionālo tiesvedību un uzdeva trīs prejudiciālos jautājumus par Eiropas Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13 par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos¹ (turpmāk – Direktīva 93/13) 6. panta 1. punkta un Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvas 2005/29, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem,² (turpmāk – Direktīva 2005/29) interpretāciju.

Slovākijas tiesa būtībā vēlējās saņemt atbildi uz jautājumu, vai nacionālajai tiesai ir ļauts izlemt gadījumos, kad tās konstatē starp pārdevēju un patērētāju noslēgtā līgumā ietvertu negodīgu noteikumu esamību, ka līgums tā kopumā patērētājam nav saistošs, ja tas ir izdevīgāk patērētājam. Tā norādīja, ka īstermiņa kredītlīguma atzīšana par spēkā neesošu kopumā, pamatojoties uz dažu šo noteikumu negodīgo raksturu, esot prasītājiem izdevīgāka nekā minētā līguma godīgo noteikumu atstāšana spēkā. Šajā gadījumā attiecīgajiem patērētājiem būtu jāmaksā tikai nokavējuma procenti pēc likmes 9%, nevis jāsedz visi ar kredīta piešķiršanu saistītie izdevumi, kas esot daudz lielāki nekā šie procenti.

Tiesa norādīja uz Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu, kurā dalībvalstīm ir noteikts pienākums paredzēt, ka negodīgi noteikumi atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam. Vienlaikus Tiesa atgādināja, ka Direktīvas 93/13 mērķis ir izņemt no patērētāja līguma negodīgus noteikumus, vienlaikus nodrošinot līguma spēkā esamību kopumā.

Tiesa secināja, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, izvērtējot, vai līgums, kuru pārdevējs noslēdzis ar patērētāju un kurā ir viens vai vairāki negodīgi noteikumi, turpina būt spēkā bez minētajiem noteikumiem, tiesai, kas izskata lietu par līguma pilnīgu atcelšanu, jāņem vērā ne tikai iespējami izdevīgais raksturs vienai līgumslēdzējai pusei, šajā gadījumā – patērētājam, bet arī citi apstākļi.