"Tiesībnieka" 2 nrā ievadītā diskusija par Latvijas valstsvaras nesēju emigrācijā (25–29 lpp) skārusi svarīgu tiesību jautājumu. Pretēji agrākām, mums no studiju laikiem pazīstamām teorijām, ka valsts pastāvēšanai nepieciešama teritorija, tauta, kas šinī teritorijā dzīvo un beidzot valsts vara, kuras rīkojumi šajā teritorijā tiek izpildīti, modernās valststiesības par vienīgo nepieciešamo elementu valsts pastāvēšanai tagad uzskata tikai tautu. Valstsvaru vairs neuzskata par būtisku valsts elementu, bet gan vienīgi par tautas organizācijas formu. No tā izriet, ka valsts pastāvēšanai nepietiek ar iedzīvotājiem vien, nepietiek ar pūli, kas ved sabiedriski neorganizētu dzīves veidu, bet nepieciešams, lai šie iedzīvotāji, organizējoties valstī vai tai līdzīgā veidā būtu kļuvuši par nāciju. Šo uzskatu, īpaši starptautiskās tiesībās tamdēļ pastiprina ar prasību, lai valsts pastāvēšanai, resp. tās juridiskai atzīšanai tiktu konstatēta netikai iedzīvotāju resp. tautas eksistence, bet arī šīs tautas organizētība, t. i., pārstāvības pastāvēšana, kas runā un uzņemas saistības visas tautas vārdā, ka arī ilgstoša tautas griba organizēties un dzīvot savā neatkarīgā valstī.