Jāatzīstas, ka ir grūti nošķirt pētnieku... neatkarīgu pētnieku no tā, kurš subjektīvi to visu ir pārdzīvojis un piedzīvojis. Vairāk pieskaršos tematam par parlamentārisma ideju kā tādu demokrātiskā sabiedrībā un par tās atjaunošanu, tajā skaitā Latvijas Republikas Augstākās padomes darbībā deviņdesmito gadu sākumā.

Kā mēs zinām no politoloģijas, parlamentārismu varētu definēt kā politisku sistēmu, kurā parlaments pārstāv tautu un ir likumdevējs. Ja atskatāmies uz padomju laiku, PSRS Konstitūcija bija viena no visdemokrātiskākajām konstitūcijām pasaulē, un domāju, ka drīz pasaulē tik demokrātiskas konstitūcijas neparādīsies. Ar parlamentārismu konstitucionālā līmenī PSRS viss bija vislabākajā kārtībā, bet kā bija dzīvē? Tur vispār nebija nekāda parlamentārisma... pat domāt nedrīkstēja, kur nu vēl – runāt par PSRS konstitūcijas normu īstenošanu!

Kad sākās Atmoda, tas bija interesants laiks – 1988. gads, kad faktiski šī parlamentārisma ideja tautas apziņā jau sāka virmot. Radošo savienību plēnums 1988. gada 1. un 2. jūnijā rezolūcijā ierakstīja, ka Latvijā jāatjauno tautvaldība, ka ir radikāli jāmaina vēlēšanu kārtība un sistēma. To turpināja Latvijas Tautas fronte, nosakot jau dibināšanas kongresā, ka latviešiem jābūt saimniekiem savā zemē. Interesanti ir tas, ka tautā un arī Tautas frontē slavēja – ko? Kārli Ulmani! Bet vajadzēja taču atjaunot parlamentārismu! Tas ir dīvains fenomens, ko faktiski pat grūti saprast. Neviens negribēja atjaunot autoritāru vai prezidentālu iekārtu.

Starp citu, varbūt ne sevišķi veiksmīgi, bet 1989. gada rudenī Latvijas Juristu biedrība piedāvāja un sadarbībā ar tālaika Latvijas PSR Augstāko padomi pat izstrādāja likumprojektu par Latvijas prezidenta institūcijas ieviešanu, taču toreiz, protams, radikālās organizācijas un beigās arī Latvijas PSR Augstākā padome, jūtot, ka sabiedrībā tomēr nav atbalsta prezidenta institūtam, gluži vienkārši to noņēma no dienas kārtības, un tā tas pazuda. Tādējādi tautai tomēr gribējās veidot nevis K. Ulmaņa prezidentālo institūciju vai ko līdzīgu, bet gan atjaunot pirmskara parlamentārismu.

Jāteic, ka Latvijas Tautas fronte tiešām cīnījās par parlamentārisma ieviešanu, taču tās darbība parlamentārisma idejas virzīšanā Atmodas laikā, protams, bija diezgan pretrunīga, jo Tautas fronte diezgan skaidri definēja – un jo īpaši savā 2. kongresā –, ka padomju vara Latvijā ir nelikumīga, bet tajā pašā laikā aicināja: "Iesim uz vēlēšanām! Vēlēsim jaunu padomju varu!"

Tā ir pretruna, bet tā ir tāda, kuru mēs politikā saucam par kompromisu mākslu un kura ir attaisnojusies. Tas noteikti ir jāatzīst. Lai gan Tautas fronte kādu laiku laipoja – tad tā kā "jā", tad "nē" – attiecībā uz izšķiršanos, vai ejams parlamentārais ceļš uz Latvijas neatkarības atjaunošanu vai tomēr Pilsoņu kongresa neskaidri un nesaprotami formulētais ceļš, faktiski tā izšķīrās par parlamentāro ceļu uz neatkarības atjaunošanu jau krietni, krietni agri – drīz pēc savas izveidošanās. 1989. gada martā Tautas frontes pārstāvji piedalījās PSRS tautas deputātu vēlēšanās, un Tautas frontei uzticīgie kandidāti ieguva balsu vairākumu.

Arī 1989. gada 10. decembrī, kad notika vietējo padomju vēlēšanas, Latvijas Tautas fronte aktīvi tajās piedalījās atbilstoši tālaika, padomju laika, likumiem un tāpat guva pārsvaru. Pēc tam arī nebija vairs nekādu lielu jautājumu par to, kā būs ar nākamajām Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanām, kurām pēc toreizējās kārtības bija jānotiek 1990. gada martā.

Pirms pievērsties Augstākās padomes vēlēšanām, es tomēr vēl gribētu atgriezties pie dažu parlamentārisma iedīgļu – un diezgan nopietnu iedīgļu! – veidošanās jau Latvijas PSR Augstākajā padomē pirms 4. maija. Es teiktu, ka arī zināmu politisko ambīciju dēļ mēs neesam novērtējuši un pateikuši paldies, ko pelnījuši tālaika deputāti, īpaši Anatolija Gorbunova vadībā, kurš tolaik kļuva par Latvijas PSR Augstākās padomes priekšsēdētāju. Šie deputāti lielā mērā gan palīdzēja nodrošināt parlamentārisma īstenošanu jau astoņdesmito gadu beigās, gan arī virzīja mūs uz neatkarību.

Tā bija Latvijas PSR Augstākā padome, kas jau no 1988. gada beigām legalizēja Latvijas Republikas karogu un himnu, piešķīra valsts valodas statusu latviešu valodai, ieviesa alternatīvo dienestu, radīja divas deklarācijas par Latvijas suverenitāti, gan, jāsaka, PSRS sastāvā, bet pilnu suverenitāti likumdošanas un patstāvības ziņā. To paveica Latvijas PSR Augstākā padome.

Un vēl – vēsturei nevajadzētu paiet garām kādai 1989. gada Latvijas PSR Augstākās padomes sesijai – jūlija sesijai. Kādu normu pēc Jura Bojāra priekšlikuma pieņēma Latvijas PSR Augstākā padome 1989. gadā? Turklāt interesantā kārtībā – faktiski bez lielām debatēm, nu, mazlietiņ pastrīdējās, tomēr nobalsoja, jo deputāti laikam bija noguruši. Kas tad bija tajā normā rakstīts? Mūsu Satversme droši vien varētu aizņemties šo normu. Gadījumā, kad Latvijas PSR Tautas deputātu kongresam (tāds nenotika) vai Latvijas PSR Augstākajai padomei tiek iesniegti likumprojekti vai lēmumu projekti, kas pārkāpj Latvijas PSR suverenitāti vai ierobežo tautas tiesības uz pašnoteikšanos, projekts tiek izskatīts tikai tādā gadījumā, ja par tā izskatīšanu nobalso visi klātesošie Latvijas PSR Augstākās padomes deputāti. Tas ir ierakstīts 1989. gadā Latvijas PSR konstitūcijā, J. Bojārs ir autors, un A. Gorbunova vadībā Latvijas PSR Augstākā padome to pieņēma. Tas ir kaut kas unikāls tam laikam!

Latvijas Republikas Augstākā padome, sākot savu darbu 1990. gada 3. maijā un 4. maijā un pieņemot deklarāciju, nenoliedzami bija parlaments, lai arī kā mēs kritizētu vēlēšanas, kuras notika pirms tam martā un kurās tiešām piedalījās padomju armija, kuras notika pēc padomju likumiem un kurās varēja piedalīties PSRS pilsoņi. Kāpēc mēs to droši varam nosaukt par parlamentu? Tāpēc, ka šī Augstākā padome īstenoja tautas vairākuma gribu. To apliecina aptaujas, to apliecina pēc tam, mazliet vēlāk, 1991. gada 3. martā, notikušais tautas balsojums par neatkarību un daudzi citi dokumenti un izpausmes. Tas bija parlaments, kas kalpoja tautai.

Varbūt tas nav labākais rādītājs, jo attiecas uz 1990. gada vidu, bet tolaik socioloģiskās aptaujas liecināja, ka Latvijas Republikas Augstākajai padomei kā institūcijai uzticas 90 procenti sabiedrības! Un tikai 10 procenti bija vai nu pret, vai vēl šaubījās. Bet, protams, vēlāk reitings mazliet kritās, kā jau pienākas.

Augstākā padome no 1990. gada maija līdz 1991. gada augustam īstenībā ir strādājusi unikālos apstākļos, jo faktiski Augstākā padome bija kā opozīcija – opozīcija PSRS.

Vēl otra lieta, ko tagad, protams, grūti saprast, ir tā, ka šai padomei nemaz nepiederēja visa vara. Es piekrītu Alfrēdam Rubikam, ka Latvijas Republikas Augstākajai padomei 1990. gada 4. maijā un pēc tam piederēja labi ja viena trešā daļa no varas, ko bauda jebkurš parlaments jebkurā valstī, arī tagad Saeima, jo tolaik divas trešdaļas varas piederēja, protams, Padomju Savienībai, armijai, Valsts drošības komitejai un tām PSRS institūcijām, kas darbojās šeit un Maskavā. Tā bija tāda situācija, kurā faktiski katrs lēmums – tagad tas nav iedomājams! – bija ar tām jāsaskaņo, lai to "lāci" Maskavā nesakaitinātu. Tātad katrs lēmums bija jāizsver.

Protams, bija arī radikālāki lēmumi, un visādi mums gāja. 1990. gada 24. novembrī Augstākā padome pieņēmām lēmumu, ka pārtraucam padomju armijas apgādi šeit, Latvijā, un, protams, arī sabiedrībā tas radīja dažādas pārdomas – vai nav par radikālu? Nu varbūt arī bija, bet ar Dievu uz pusēm katrā ziņā sveikā cauri tikām, janvāra laikā to atcēlām, un viss tā kā beidzās daudzmaz laimīgi.

Faktiski Augstākajai padomei šajā situācijā ar savu 201 deputātu bija sarežģīti... Starp citu, no Latvijas Tautas frontes bija 131 deputāts, "Līdztiesībai" – tolaik frakcijai "Līdztiesība" – 59 deputāti, vēl bija 11 neatkarīgie deputāti. Līdz ar to faktiski (atšķirībā no visām Saeimām, kas pēc tam nākušas) Augstākā padome bija pietiekami monolīta, jo vairāk nekā divas trešdaļas balsu piederēja Latvijas Tautas frontes frakcijai un nekāda tirgošanās ar opozīciju nebija vajadzīga. Pat tad, kad Latvijas Tautas frontes frakcija sašķēlās un izveidojās frakcija "Satversme", lielu problēmu nebija, jo tikai reizēm par ceļu uz pilnīgu neatkarības atjaunošanu bija diskusijas.

Augstākajā padomē darba organizācija bija diezgan līdzīga darba organizācijai šodienas Saeimā – tāpat darbojās 15 pastāvīgās komisijas. Tās tradīcijas, par kurām Gunārs Kusiņš stāstīja, sāka veidoties automātiski, kaut ko aizņemoties no pirmskara Latvijas parlamenta prakses, bet katrā ziņā tolaik par tradīcijām domāt īsti nebija laika. Mēs tomēr vairāk domājām par to, kā tikt galā ar Maskavu, kā atgūt neatkarību, turklāt Augstākajai padomei bija kardināli, principiāli jāmaina visa politiskā sistēma un, protams, arī ekonomiskā sistēma. Tā ka ar šiem trim uzdevumiem – neatkarību, ekonomiku un politiku – bija jātiek galā vienlaikus un īsā periodā.

Jāteic, ka Augstākā padome darbojās no 1990. gada maija līdz 1993. gada jūlijam, kad tika atjaunota Satversme un ievēlēta Saeima. Mēs dažkārt uzsveram, ka līdz augusta pučam bija pārejas periods. 1991. gada 21. augustā tika pieņemts Konstitucionālais likums par to, ka pārejas periods ir beidzies, bet, ja tā godīgi jāteic, tas īstenībā bija politisks dokuments, un nekāds pārejas periods nebeidzās. Varbūt sākās pārejas periods Nr. 2, jo pēc 21. augusta, kad Augstākā padome ar šo Konstitucionālo likumu lepni atcēla visus padomju laikā pieņemtos likumus, jau pēc nedēļas Augstākās padomes prezidijam bija šī kļūda jālabo, tāpēc ka izrādījās – esam atcēluši arī Krimināllikumu, Kriminālprocesa likumu un faktiski visus kodeksus. Tā ka tā kļūda pēc nedēļas tika labota... tādā kārtā, kas katrā ziņā varēja radīt un radīja iebildumus.

Un otra lieta. Augstākā padome turpināja darbu, jo nebija jau ne Saeimas, ne prezidenta. Pārejas periods, tikai mazliet citā kvalitātē, turpinājās līdz 1993. gada jūlijam, kad Saeima tiešām tika atjaunota.

Vēl man jāteic, ka atšķirībā no tagadējām Saeimām Augstākā padome tika ievēlēta pēc mažoritārās vēlēšanu sistēmas. Šī mažoritārā sistēma, manuprāt, ļoti efektīvi veicināja Augstākās padomes darbu, jo deputāti tik tiešām bija saistīti ar saviem vēlētājiem, apgabali bija nelieli. Man pašam Ogres rajonā bija trīs pagasti, varu teikt droši, ka visus šos gadus vēlētāji rakstīja, zvanīja. Diemžēl tolaik nebija e-pasta, bet vēstules sūtīja pa pastu. Cilvēki brauca arī paši. Es braucu regulāri – ja ne gluži reizi nedēļā, tad vismaz pāris reižu mēnesī noteikti – uz kādu no pagastiem un tikos ar vēlētājiem arī šeit, Rīgā. Visi citi deputāti darīja tāpat. Līdz ar to arī saikne ar vēlētājiem bija nesalīdzināmi ciešāka, nekā tas ir Saeimā. Un tur nav jāvaino Saeima, ja ir tāda kārtība, kādā Saeima tagad tiek vēlēta!

Līdz ar to mums strādāt bija nenoliedzami daudz, daudz vieglāk, vēl jo vairāk tāpēc, ka mažoritārā vēlēšanu sistēma – nav noslēpums –nodrošina vairākumu parlamentā, kā tas notika arī mūsu gadījumā.

Par Augstākās padomes likumdošanas darbu. Kā šīs tradīcijas veidojās?

Jāteic, ka, pateicoties šim ievēlēšanas principam, bija ļoti plaša saikne ar sabiedrību, izstrādājot un pieņemot likumus. Man šķiet, ka tagad ļoti reti... – vai vispār! – esam redzējuši, ka likumprojektu publicē, lai tauta to apspriež. Toreiz tā bija ierasta prakse. Tajos trīs gados svarīgākos likumprojektus bieži vien publicēja un tiešām nāca priekšlikumi. Tautas fronte bija īpaši aktīva, un arī citas nevalstiskās organizācijas rīkoja dažādu likumprojektu apspriešanas pasākumus ar karstām debatēm, reizēm pat caurām dienām. Tā tapa likumi.

Trešā lieta – demokrātija likumdošanas darbā izpaudās tādā veidā, ka mēs ļoti, ļoti cieši strādājām kopā ar institūcijām, uz kurām likumi attiecās. Tā kā es strādāju Aizsardzības un iekšlietu komisijā, vēl labi atceros sēdes Sēžu zālē, kurās piedalījās, piemēram, visas Latvijas prokurori – simtprocentīgi! – un kurās notika tāda improvizēta balsošana: bija jāievēlē jauns prokurors, Latvijas Republikas prokurors, un bija pieci kandidāti. Mēs Augstākās padomes komisijā īsti nesapratām, kurš labākais. Mums tā kā viens likās tāds, bet galu galā nobalsoja par Jāni Skrastiņu, kuru mēs, Augstākā padome un komisija, pēc tam arī atbalstījām. Viņu izvēlējās paši prokurori, balsojot šajā zālē.

Likums "Par policiju" tapa tieši tādā pašā veidā. Visus piecus tūkstošus policistu gan nevarēja savākt, bet visi Latvijas policijas priekšnieki un viņu vietnieki bija zālē. Var teikt, ka visas dienas garumā apspriedām likumu "Par policiju", kuru, kā jūs zināt, 1991. gada 4. jūnijā pieņēma un kurš vēl joprojām ir spēkā. Apbrīnojami! Protams, tagad top jauns likumprojekts par policiju, bet tas, ka likums ir noturējies tik ilgi, manuprāt, apliecina, ka šis ir tas demokrātiskais veids, kādā likumprojekti tapa... Un ir ne viens vien šāds piemērs.

Jāteic, ka mēs, Augstākā padome, sākumā mazliet šaubījāmies, it īpaši tajā pirmajā periodā – līdz pučam. Nebija jau skaidrs, kad tā neatkarība tiks atgūta, un katrā ziņā, domāju, vairākums neticēja, ka tā tuvākajos piecos gados vispār tiks atgūta. Bet līdz ar to radās jautājums: vai mums nevajadzētu izstrādāt jaunu konstitūciju, jo Satversmi mēs tik un tā nevarējām tādā veidā atjaunot, un īstenībā, ja tā puča nebūtu bijis, tad acīmredzot 1990. gada otrajā pusē būtu pieņemta jauna Latvijas Republikas konstitūcija. Tā jau bija izstrādāta, vismaz projekts. Līdz ar to mums, protams, sarežģītāka kļūtu neatkarības atgūšana. Tā ka šajā ziņā mums varbūt arī paveicās. Bet tajā pašā laikā mēs faktiski strādājām pilnīgi bez konstitūcijas, kas, protams, arī radīja zināmu haosu likumdošanā, jo nebija vienotas stratēģijas, nebija skaidrības par principiem, uz kādiem mums likumi jābalsta, un par to, kurp mēs īsti ejam. Tā bija, protams, ļoti sarežģīta situācija.

Vēl tāda interesanta lieta. Tagad, protams, ir grūti iedomāties situāciju, kāda bija pirms nieka 22 gadiem. Bet saprotiet – nebija interneta, nevarēja paskatīties, kā likumi izskatās Šveicē vai Francijā, vai Vācijā, kā arī pieprasīt kaut ko pa e-pastu. Neko tādu mēs pat nepazinām! Par to Edmunds Krastiņš, tālaika deputāts, komisijas priekšsēdētājs, raksta savās atmiņās: "Man komisijā bija uzdots izstrādāt nodokļu likumdošanu. Es gāju uz Nacionālo bibliotēku, lai kaut ko dabūtu, nu, kā pasaulē, demokrātiskā pasaulē, tie nodokļu likumi izskatās." Un tālāk: "Vienīgais, ko es tajā laikā atradu bibliotēkā, – poļu valodā Polijas nodokļu likumu." To viņš no poļu valodas arī pārtulkoja un tad kaut ko mēģināja aizņemties.

Vēl viena lieta. Ne tikai aizsardzības vai iekšlietu, bet arī citos jautājumos bija līdzīga situācija līdz augusta pučam. Kad mēs prasījām Rietumvalstīm – te bija šādi tādi pārstāvji, protams, ne jau vēstnieki, un arī pa tiešo mēģinājām prasīt, vai viņi nevarētu mūs pakonsultēt, vai nevarētu atsūtīt kādu likumprojektu, tad, godīgi sakot, droši vien bija arī kādi pozitīvi piemēri, bet lielākoties, zināt, bija klusēšana vai arī tāda atbilde – pacietieties, kaut kad varbūt aizsūtīsim... Vārdu sakot, viņi baidījās. Rietumi vēl baidījās mūs pārāk cieši apkampt, protams, līdz pučam. Pēc tam jau situācija mainījās. Tādos apstākļos atdzima parlaments.

Lai kaut cik normalizētu likumdošanas darbu, kas tiešām bija pietiekami haotisks, radās tāda laba ideja, ko arī Latvijas Juristu biedrība atbalstīja un beigās atbalstīja arī valdība, – izveidot juridisko, pareizāk sakot, likumdošanas institūtu, kas savāktu Latvijas juristus, kuriem kaut kādu naudiņu maksātu un kuri varētu izstrādāt likumprojektus un nodrošināt to ekspertīzes. Lai nevajadzētu darīt tā, kā mūsu laikos tas bija, kad deputāti faktiski rakstīja likumus, bet valdība ar to gandrīz nenodarbojās. Rakstīja paši deputāti, biologi, filozofi, ārsti u.tml., kaut arī no 201 deputāta tikai 19 bija juristi. Taču šī ideja izgāzās, tāpēc ka mēs iecēlām... nevis mēs iecēlām, bet valdība iecēla Ojāru Rudzīti par šī institūta priekšnieku jau 1991. gada pavasarī... Diemžēl laikam nebija īstais kandidāts, un pēc trim mēnešiem viņš teica: "Man neviens nepalīdz!" Tā arī beidzās ne tikai šī institūta darbība, bet arī šī ideja.

Bija arī ļoti labs mēģinājums, kas sākotnēji izdevās, – izveidot Baltijas juridisko biroju. Tas pat darbojās Rīgā 1992. gadā, bet atkal naudas tam īsti nebija, un pārējām Baltijas valstīm tā kā mazliet bija bail, lai mēs par ātru kaut ko nenošpikojam no viņiem, tāpēc informāciju bija grūti saņemt, un arī šis projekts pēc neilga laika tika slēgts. Tātad arī tas neizdevās.

Vai šobrīd vajag šādu īpašu institūciju – likumdošanas institūtu, es mazliet šaubos. Laiks ir lietas sakārtojis citādi. Un tagad jau arī Tieslietu ministrija kļuvusi pietiekami stipra un, man liekas, dara labu un lielu darbu. Vien vajadzētu radīt kādu zinātniskās pētniecības institūtu tiesībās.

Kādi ir secinājumi no visa manis teiktā un vēstures analīzes? Pirmām kārtām, domāju, ka tagadējai Saeimai būtu ļoti jāpiestrādā, lai sabiedrībā vairotu uzticību, lai tiešām neizvirzītos jautājums par Saeimas leģitimitāti vispār, ja jau uzticība tai ir tik maza.

Otra lieta. Man liekas, ka tā pieredze, kas parlamentā bija pirmskara Latvijā, tiešām ir jāizmanto un jāizmanto arī tie likumi. Es vēl nepateicu, ka arī par 1937. gada Civillikumu bija lielas domstarpības – vai to atjaunot vai ne. Bet, paldies Dievam, mēs to atjaunojām, un nu tas ir pieņemts un, es domāju, kalpo labi. Pieredze vienā otrā lietā vēl būtu pētāma un izmantojama Latvijā arī tagad.

Vēl gribu teikt – notiek diskusijas par to, vai mums tomēr nepāriet uz prezidentālas republikas tipu, mainot politisko sistēmu. Uzskatu, ka noteikti nevajadzētu to darīt, bet mums vajadzētu stiprināt parlamentārismu, un ir citi ceļi, kā to darīt. Piemēram, Somijai 1939. gadā tuvojās kara draudi. Ja Somijā 1939. gadā pie varas nebūtu bijis parlaments, Ziemas karš nesāktos un, visticamāk, tā nebūtu bijis, jo prezidentam vienam pašam, kā tas bija K. Ulmaņa gadījumā 1940. gadā, izšķirošus lēmumus pieņemt ir ļoti grūti. Ne jau tāpēc, ka viņš būtu slikts cilvēks vai nodevējs, – nē! Galīgi ne! Gluži vienkārši vienam cilvēkam tā atbildība, ko viņš tiešām jūt par tautu, ir pārāk liela. Kolektīvā atbildība – tas ir pavisam kas cits. Ivars Godmanis kā valdības vadītājs arī ir labs piemērs. Viņš tiešām... viņš baidījās par tautu, viņš baidījās par to, kas notiks janvārī saistībā ar barikādēm, jo, nedod Dievs, kaut kas var sākt degt vai sprāgt, un tā tālāk. Droši vien, ja I. Godmanim būtu jāpieņem lēmums par barikādēm, tad ir pilnīgi skaidrs, kāds tas būtu. Parlaments par to nobalsotu, un ne tikai par to vien. Parlamentārisms, manuprāt, noteikti ir labāka politiskās sistēmas forma Latvijai nekā prezidentāla republika.

Un vēl viens secinājums. Par ideālismu, kāds tas bija deviņdesmitajos gados un, protams, paldies Dievam, arī tagad ir mūsu sabiedrībā. Bet jāpatur prātā, ka politika visā pasaulē tomēr pārsvarā ir reālpolitika, un tas jāņem vērā, veidojot arī Latvijas politiku. To mēs darījām deviņdesmito gadu sākumā, un tas, protams, arī turpmāk jādara. Nenoliedzami, politika ir kompromisu māksla, un Atmodas laiks, Augstākā padome to apliecina.

Nākamais secinājums ir tāds, ka sabiedrības kontrolei, protams, ir jābūt. Jādara viss, lai šī kontrole – arī pār parlamentāro sistēmu un parlamentāro kārtību – tikai palielinātos. Augstākās padomes laikos vienā ziņā situācija bija tāda, ka mums nebija gandrīz nekādas kontroles, jo toreizējie mediji, saprotams, bija ļoti vāji. Tie vairāk klausījās, ko deputāti saka, un visu arī ņēma par labu. Un, protams, nebija nevalstisko organizāciju, arī pilsoniskā sabiedrība, ja vispār par tādu var runāt, bija ļoti zemā līmenī.

Mans pēdējais secinājums ir šāds. Saprotu, ka šeit ir dažādi viedokļi, bet domāju, ka sabiedrībā vajadzētu sākt diskusiju par efektīvākas vēlēšanu sistēmas ieviešanu. Pilnīgi piekrītu, ka tās trīs sistēmas, kas pasaulē ir pazīstamas, visas ir sliktas. Bet nevajag aizbildināties ar to, ka visas ir sliktas, dažas tomēr ir sliktākas nekā citas. Taču nedomāju, ka pašreizējā vēlēšanu sistēma Latvijā ir vislabākā no sliktākajām.

Referāts Saeimas rīkotajā konferencē "Parlamentārisms Latvijā: vēstures mācības un nākotnes perspektīvas" 2012. gada 7. novembrī.