1. Pozitīvo tiesību unifikācijas priekšvēsture

Ziemeļvalstu attīstība ir savstarpēji saistīta jau no viduslaikiem. Somija no XII gadsimta atradās Zviedrijas ietekmes sfērā. 1324. gadā saskaņā ar Noteburgas miera līgumu Somija kļuva par Zviedrijas sastāvdaļu. Islande 1262. gadā nonāca Norvēģijas pakļautībā, savukārt 1380. gadā Norvēģija – dinastiskā ūnijā ar Dāniju līdz pat 1814. gadam. No 1397. gada līdz 1521. gadam Dānija, Norvēģija un Zviedrija apvienojās vienā valstī. 1521. gadā no Ziemeļvalstu ūnijas izstājās Zviedrija un Ziemeļvalstu ūnija sabruka. Saskaņā ar 1809. gadā noslēgto Haminas miera līgumu Somija no Zviedrijas sastāvdaļas kļuva par Krievijas autonomu lielkņazisti. Saskaņā ar 1814. gadā noslēgtā Ķīles miera līguma nosacījumiem Dānijas karalis Frederiks VI atbrīvoja norvēģus no uzticības saitēm Dānijas karalim. Saskaņā ar 1814. gada 14. augustā noslēgto Mosas līgumu tika nodibināta Zviedrijas un Norvēģijas ūnija. Atbilstoši līguma nosacījumiem Zviedrija garantēja Norvēģijai pārvaldi saskaņā ar Eidsvollas konstitūciju, savukārt Norvēģija pieņēma par savu karali Zviedrijas karali Kārli XIII.

Ziemeļu jauna pārdalīšana tika apstiprināta 1815. gadā Vīnes kongresā. 1905. gada 7. jūnijā Norvēģija izstājās no ūnijas ar Zviedriju. Pirmā pasaules kara beigās 1918. gada 30. novembrī Dānija un Islande noslēdza ūnijas līgumu, saskaņā ar kuru Islande kļuva par neatkarīgu karalisti Dānijas sastāvā. 1944. gada 17. jūnijā Islande kļuva par neatkarīgu republiku.

Vienotas tiesiskas telpas izveidošanas process Ziemeļvalstu starpā noritēja pakāpeniski un zināmā mērā ar specifiskām iekšējām īpatnībām. Laika posmā no XI līdz XIII gadsimtam Skandināvijā kopumā tika uzrakstīti vairāk nekā 15 tiesību krājumi.

Mūsdienās vispārīgi tiek atzīts, ka senie Norvēģijas tiesību krājumi var būt uzskatāmi par senākiem Ziemeļu likumiem, kuri daļēji cēlušies no vēlīnā XI gadsimta.¹ Norvēģijā laika posmā no XI līdz XII gadsimtam Dienvidrietumu apvidus tiesības tika apkopotas un pierakstītas krājumā "Gulatinga likumi", Ziemeļrietumu apvidus tiesības – krājumā "Frostatinga likumi", Uplana novada tiesības – krājumā "Eidsivatinga likumi" un Dienvidaustrumu apvidus tiesības – krājumā "Borgartinga likumi".

Islandes salas iedzīvotāji XII gadsimta sākumā tiesības apkopoja un pierakstīja krājumā "Haflida-Skra". XIII gadsimtā Islandē tika uzrakstīts tiesību krājums "Gragas" (Pelēka zoss).²

Dānijā XIII gadsimtā tika apkopotas un pierakstītas šādu apgabalu tiesības – Skones apgabala tiesības, Jitlandes apgabala tiesības un Zēlandes apgabala tiesības.³

Zviedrijas teritorijā, sākot ar XIII gadsimta pirmo pusi, apkopoja un pierakstīja šādu apgabalu tiesības: Gotlandes salas, Sēdermanlandes, Vestmalandes, Uplandes, Dalernas, Helsingelandijas, Smolandes, Vermlandes un Nērkes.