1. Konstitūcijas grozīšanas pamatprincipi

Ikvienas valsts konstitūcija ir jāgroza tikai tad, ja tas patiešām ir nepieciešams, un konstitūcijas grozīšana nedrīkst būt pašmērķis. Lai gan Satversme ir ļoti labi izstrādāts juridisks dokuments, tomēr tā, tāpat kā jebkuras citas valsts konstitūcija, nevar pastāvēt mūžīgi un nemainīgi, jo ikvienai konstitūcijai ir jāattīstās līdz ar sabiedrību un jāatbilst konkrētajā valstī reāli pastāvošajai situācijai. Jau kopš pirmo konstitūciju izstrādāšanas 18. gadsimta beigās viens no konstitucionālisma pamatjautājumiem ir bijis, kā grozīt rakstītu konstitūciju.¹

No vienas puses, plaši atzīts, ka konstitūcijai būtu jānodrošina relatīvi stabils ietvars valsts publiskajai dzīvei, kā arī tās politiskajām un juridiskajām institūcijām, savukārt biežas un radikālas izmaiņas šim ietvaram nav vēlamas.² Labs veids, kā cīnīties pret nepieciešamību regulāri grozīt valsts pamatlikumu, ir atbilstoša satura iekļaušana tajā, jo tikai tās normas, kas vairāk ir vispārēji principi bez iegrimšanas pārlieku lielā kazuistikā, varēs efektīvi regulēt valsts dzīvi arī pēc vairākiem gadu desmitiem.³ Jāpiebilst, ka konstitūcijas stabilitāti nodrošina arī tās grozīšanas sevišķā kārtība.⁴ Latvijā Satversmes stabilitāti nodrošina gan tautas nobalsošanas nepieciešamība attiecībā uz 1., 2., 3., 4., 6. un 77. pantu, gan arī ne mazāk kā 2/3 deputātu balsu vairākums tādās Saeimas sēdēs, kurās piedalās vismaz 2/3 deputātu.⁵

No otras puses, ir atzīts, ka nav iespējams radīt tādu konstitūcijas tekstu, kas būtu mūžīgs un kalpotu sabiedrības vajadzībām, neskatoties uz notiekošo attīstību un pārmaiņām. Tādēļ pastāv vienprātība par to, ka konstitūcijas nevar būt un tām nav arī jābūt negrozāmām, taču ir daudz diskusiju par to, cik elastīgām tām vajadzētu būt.⁶ Viens no Amerikas Savienoto Valstu konstitūcijas tēviem dibinātājiem T. Džefersons (T. Jefferson) uzskatīja, ka katrai paaudzei konstitūcija būtu jāgroza, lai nodrošinātu, ka mirusī pagātne neierobežo dzīvo tagadni.⁷

Pastāv dažādi iemesli, kuru dēļ rodas nepieciešamība konstitūciju grozīt. Jāuzsver, ka konstitūcijas lielākajā daļā pasaules valstu joprojām ir balstītas uz 17. gadsimta idejām par sevī noslēgušos suverēnu valsti, taču mūsdienās ir jāņem vērā globalizācija, kuras ietekmē valstis aizvien vairāk ir viena no otras atkarīgas gan dažādu resursu, gan drošības ziņā, turklāt bieži konstitūcijas neregulē šodien aktuālus jautājumus, kas saistīti ar terorismu, vides problēmām, cilvēku tirdzniecību un korupciju.⁸ Tātad konstitūcijai, saglabājot savu stabilitāti, jābūt pietiekami elastīgai, lai tā spētu mainīties kopā ar sabiedrību un tajā notiekošajiem procesiem.

Mūsdienu konstitūcijās ir paredzēti dažādi veidi, kā izdarīt grozījumus konstitūcijas tekstā. Pat Eiropas valstīs, kuras politiski, vēsturiski un kultūras ziņā ir tuvas, var būt dažādas konstitucionālās tradīcijas un līdz ar to arī konstitūcijas grozījumu procedūras.⁹ Visizplatītākie konstitūciju grozīšanas veidi ir – kvalificēts balsu vairākums parlamentā, “bremzēšanas mehānismi” (grozījumi ir jāpieņem diviem secīgiem parlamenta sasaukumiem vai arī tie ir jāierosina vienā parlamenta sasaukumā, bet jāpieņem citā), tautas nobalsošana, federācijas subjektu ratifikācija (federācijās), kā arī atsevišķu konstitūcijas normu tiesiskā negrozāmība.