Es pilnā mērā atbalstu preambulā uzsvērtos mērķus – "nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu cauri gadu simtiem, latviešu valodas un kultūras saglabāšanu un attīstību, katra cilvēka un visas tautas labklājību". Tieši šie momenti ir ārkārtīgi svarīgi. Es negribu, lai mana tauta, mani bērnu bērni dzīvotu anonīmā valstiskā veidojumā ar nosaukumu "Latvija", kurai identitātes ziņā būtu maz kopēja ar latviešiem, lai mūs nepiemeklētu Īrijas liktenis, kur gēlu (ķeltu) valodā runā niecīgs mazākums – gandrīz kā pie mums lībieši. Es īpaši negribu, lai mēs kļūtu unitāras Eiropas Savienības sastāvdaļa, kur dominētu "Eiropas nācija", nevis "nāciju Eiropa". Īpaši to gribas uzsvērt šajā telpā, LU Lielajā aulā, kuru pabeidza celt 1936. gadā LU rektora un pēdējā Latvijas Republikas izglītības ministra Jūlija Auškāpa laikā, kurš ar savu mocekļa nāvi (tāpat kā Kārlis Ulmanis, Marģers Skujenieks) Sverdlovskas cietumā apliecināja savu ticību "mūžīgajai Latvijai".