1. Pamattiesību ordinārā ierobežošana

Pamattiesību ierobežošanas klauzula ir ietverta Satversmes 116. pantā. Šā panta komentārā ir norādīts uz apsvērumiem, kāpēc pamattiesību ierobežošana ir nepieciešama. Pirmkārt, persona savā būtībā ir individuāla būtne, tāpēc absolūtas pamattiesības, t.i., tādas, kuras nevar ierobežot, nenodrošinātu nepieciešamo līdzsvaru starp atsevišķas personas individuālajām interesēm, citu personu tiesībām un sabiedrības interesēm.

Otrkārt, demokrātiskas tiesiskas valstis tiek veidotas ar mērķi nodrošināt turpmāku sabiedrības pastāvēšanu, līdz ar to pamattiesības ir ierobežojamas arī tāpēc, lai atsevišķas personas pamattiesību aizsegā nevērstos pret demokrātisko tiesisko valsti un citu personu pamattiesībām.²

Tādējādi pamattiesību ierobežojumu mērķis ir samērot indivīda un sabiedrības intereses, nodrošinot tiesiskās sistēmas stabilitāti.

Pamattiesību ierobežošana var tikt aplūkota arī no tiesību teorijai tuvākas – dalījuma tiesību avotos – koncepcijas. Pamattiesības kā tiesību normas, kas atspoguļo cilvēka kā augstākās vērtības nozīmi demokrātiskā tiesiskā valstī, ir atzīstamas par vispārējiem tiesību principiem.³ Tas pamattiesībām piešķir pārpozitīvu raksturu, proti, tās ir saistošas valstij neatkarīgi no to ietveršanas valstu konstitūcijās vai starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos.⁴ Uzlūkojot pamattiesības kā vispārējos tiesību principus, pamattiesību ierobežošana var tikt analizēta kā kolīziju risināšana starp diviem vai vairākiem vispārējiem tiesību principiem. Metodika, kaut arī formulēta atšķirīgi, pēc būtības ir līdzīga. Vispārējo tiesību principu kolīzija nevar tikt atrisināta in abstracto, bet gan tikai konkrētā gadījuma apstākļu ietvaros, izsverot, kuram no principiem konkrētajā gadījumā dodama priekšroka.⁵ Tāpat arī pamattiesībām nepiemīt iepriekš noteikta prioritātes kārtība, un to ierobežojumi var tikt izvērtēti, tikai konkrēta gadījuma ietvaros nosakot, vai sabiedrības interesēm piešķirama priekšroka pār indivīda tiesību aizskārumu. Tāpēc arī pamattiesību ierobežošanas klauzulas un metodoloģiju noteic vispārējie tiesību principi, proti, arī šajā jomā konstitucionālais likumdevējs nevar brīvi noteikt atsevišķu pamattiesību ierobežošanas kārtību un pieļaujamību.⁶

Kā izņēmums no iepriekš teiktā ir minamas t.s. absolūtās pamattiesības jeb pamattiesību normas, kuras valsts nedrīkst ierobežot. Par tādām esot atzīstamas: tiesības uz tiesībsubjektību; spīdzināšanas, cietsirdīgas izturēšanās vai cieņu pazemojošas izturēšanās vai soda aizliegums; verdzības, vergu tirdzniecības, dzimtbūšanas un tamlīdzīgu institūtu aizliegums; tiesības uz nevainīguma prezumpciju; parādcietumu aizliegums; pases turētāja tiesības iebraukt valsts teritorijā un netikt izraidītam no tās; aizliegums kolektīvi izraidīt no valsts ārzemniekus; domas, apziņas un reliģijas brīvība, ciktāl tā attiecas uz personas iekšējo lauku.⁷ Tā kā absolūtās pamattiesības nav ierobežojamas, tad arī pašsaprotami, ka to ierobežojumi pat teorētiski nevar tikt attaisnoti ar ekonomiskās efektivitātes apsvērumiem. Līdz ar to turpmāk rakstā uzmanība tiks pievērsta tikai relatīvajām pamattiesībām, t.i., tām, kuras var tikt ierobežotas.