Diplomātiskā patvēruma jēdziens

Starptautisko tiesību izpratnē tiek nošķirti divu veidu patvērumi: teritoriālais patvērums, ko nodrošina aizsargājošās valsts teritorijā, un eksteritoriālais patvērums, kas vairāk tiek apzīmēts kā diplomātiskais patvērums (tas tiek nodrošināts citās vietās, ko kontrolē aizsargājošā valsts, bet ne tās teritorijā).¹

Ar teritoriālo patvērumu tiek saprasta valsts tiesība piešķirt patvērumu ārvalstniekam savā teritorijā, lai aizsargātu attiecīgo indivīdu no valsts, kurā tas ir izdarījis pārkāpumu un kura vēlas to saukt pie atbildības. Toties eksteritoriālais jeb diplomātiskais patvērums tiek piešķirts diplomātisko pārstāvniecību telpās, kas attiecīgi atrodas citas suverēnas valsts teritorijā, kas saskaņā ar Vīnes konvenciju par diplomātiskajām attiecībām pienācīgā kārtā ir nodibinājušas diplomātiskās attiecības starp nosūtošo un uzņemošo valsti. Papildus var minēt, ka eksteritoriālā patvēruma gadījumā to var piešķirt arī militārajās bāzēs, uz jūras un gaisa kuģiem.²

Vīnes konvencijas par diplomātiskajām attiecībām 22. panta tvērums

Skatot paplašināti Vīnes konvencijas par diplomātiskajām attiecībām³ būtību, kā arī tās mērķus, kā norādījusi ANO Starptautiskā tiesa, ir secināms, ka pamatā tā radīta, lai universāli noteiktu diplomātisko tiesību principus un noteikumus, kas ir vitāli svarīgi miermīlīgu attiecību noturēšanai starp valstīm un kas ir pieņemti kā būtisks avots visām pasaules nācijām ar dažādām kultūras un politiskām iezīmēm.⁴

Skatot Vīnes konvenciju par diplomātiskajām attiecībām 22. pantu kopsakarā ar konvencijas 1., 25. un 41. pantu, tas sevī ietver vairākas būtiskas pozīcijas, proti, diplomātiskais patvērums, Droit de Chapelle (no franču val. – kapelas tiesības), ārkārtas gadījumu un diplomātisko pārstāvniecību telpu aizsardzības no kaitējuma tiesiskais regulējums, piespiedu un procesuālo darbību imunitāte no uzņemošās valsts darbībām (jurisdikcijas), pārstāvniecību telpu ekspropriācija, pārstāvniecības banku kontu aizsardzība, prevencija un aizsardzība pret diplomātiskās pārstāvniecības miera un cieņas aizskārumiem.

Diplomātiskā patvēruma tiesiskais regulējums

Starptautiskajās tiesībās nepastāv universāls dokuments, kas regulētu patvēruma piešķiršanas tiesības, tajā skaitā pienākumus, kas izvirzāmi tās piešķīrējiem. Taču Latīņamerikas valstis ir vienojušās par patvēruma piešķiršanas noteikumiem, tādējādi izveidojot sistēmu, kurā tās savstarpēji atzīst patvēruma piešķiršanu diplomātisko pārstāvniecību telpās, ievērojot turpmāk aplūkotos noteikumus.

Hronoloģiski var iedalīt trīs starptautiskas vienošanās, kas tieši regulē patvērumu piešķiršanas tiesības, un, lai gan katra no šīm konvencijām regulē šo institūtu citādi, pamatnostādnes ir vienādas. Kā pirmais no šiem starptautiskajiem dokumentiem ir minama 1928. gada 20. februāra Havanas patvēruma konvencija.⁵ Tā tika parakstīta sestajā Amerikas valstu starptautiskajā konferencē. Konvencijas dalībvalstīm saskaņā ar konvencijas 1. pantu ir aizliegts diplomātiskajās misijās, kara kuģos un militārajās bāzēs piešķirt patvērumu personām, kuras ir apsūdzētas par nepolitiska nozieguma izdarīšanu vai kas ir dezertējušas no armijas vai kara flotes. Persona, kura patvērusies kādā no iepriekš minētajām vietām, ir jāizdod dalībvalsts valdībai, kas to pieprasa.

Skaidri redzams, ka ar šo konvenciju nodibinātās attiecības pasargā no ļaunprātīgas patvēruma izmantošanas, piešķirot patvērumu personām, kas izdarījušas vispāratzītus noziedzīgus nodarījumus, piemēram, slepkavību, zādzību.