Šonedēļ Aspazijai (dzim. Johanna Emīlija Lizete Rozenberga) aprit 150. dzimšanas diena. Viņa pati gan būtu skaitījusi, ka ir vien 147 gadus veca, jo mūžu bija iemanījusies nodzīvot ar sagrozītiem dzimšanas datiem. Pat Satversmes sapulces deputātes oficiālajā biogrāfijā ir teikts, ka Aspazija ir dzimusi 1868. gada 17. martā,¹ nevis 1865. gada 16. martā. Mēs viņu pazīstam ar svešu vārdu – Aspazija, Kalnu Elza (abi pseidonīmi) un Elza Rozenberga, pēc laulībām – Pliekšāne, taču vecāki viņu nebija kristījuši kā Elzu... Šī sieviete sevi prezentēja tā, kā viņa jutās – grieķu hetēra Aspazija,² trīs gadus jaunāka par sevi, bet galvenais par savu vīru, 1865. gada 11. septembrī dzimušo Raini, kurš patiesībā bija pusgadu jaunāks par sievu...

Grūti ir pārvērtēt Aspazijas lomu latviešu literatūrā – pirmā sieviete literāte, kura runāja brīvas jaunā laikmeta sievietes vārdā³ un nevairījās no politiski sensitīvām tēmām (tāpēc viņa tik bieži tiek piesaukta kā pirmā latviete, kas uzsākusi cīņu par sieviešu tiesībām), plaši atpazīstama, tautā mīlēta. Aspazijas devums latviešu kultūrā novērtēts ar Triju Zvaigžņu ordeni (1926), II šķiras Atzinības krustu (1938) un augstāko valsts apbalvojumu – Tēvzemes balvu (1939). 1936. gadā Prāgā tika izdots kapitāldarbs "Mūsu laiku ievērojamās sievietes" – no 26 valstīm tajā bija izvēlētas 64 sievietes, tajā skaitā Aspazija.⁴

Aspaziju kā dzejnieci varu vērtēt vienīgi neprofesionāli, dziļi personiski un emocionāli. Saviem bērniem kā šūpuļdziesmas dziedāju "Circenīša Ziemassvētkus" un "Pasaciņu." To pašu dzeju man agrā bērnībā, uz ceļa šūpodams, bija deklamējis tēvatēvs. Manos pirmajos dzīves gados šie dzejoļi vēl nebija ietērpti mūzikā... Aspazijas dramaturģija liek domāt par pārpasaulīgām lietām un iedziļināties sevī. 2005. gadā līdz sirds dziļumiem mani aizkustināja viedas un spēcīgas sievietes drāma Aspazijas "Sudraba šķidrautā,"⁵ kas bija uzvests Rīgas Jaunajā teātrī ar Gunu Zariņu titullomā – Gunas lomā.

Aspazija ir izcila latviešu tautas dzejniece, par viņu ir kaut vai tikai dzirdējis katrs. Taču tikai retais zina, ka Aspazija ir darbojusies Satversmes sapulcē. Tāpēc šoreiz aicinu juristu saimi padomāt par Aspaziju kā politiķi, kā likumdevēju, kā tautas vēlētu pārstāvi tautai tik izšķirīgā brīdī, liekot pamatus mūsu valstiskumam.

Valodā ir nostiprinājies un tiek lietots jēdziens "Satversmes tēvi". Minētais jēdziens nav izdomāts Latvijā, jo pirmie, kas šo jēdzienu sāka lietot, patiesā cieņā pieminot savas konstitūcijas tēvus jeb konstitūcijas izstrādātājus, bija amerikāņi. Ja Amerikas Savienoto Valstu konstitūciju XVIII gs. beigās izstrādāja un pieņēma tikai tēvi, t.i., vīrieši,⁶ tad, runājot par Latvijas Republikas 1922. gada Satversmi, tas nav gluži tiesa.

Jau dibinot Latvijas Republiku, juridiski tika ielikti pamati dzimumu politiskai līdztiesībai. 1919. gada 19. augustā Latvijas Republikas Tautas Padomes pieņemtais "Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanu likums" paredzēja, ka Satversmes sapulce ievēlama vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās (1. p), piedaloties abu dzimumu Latvijas pilsoņiem, kuri ir sasnieguši 21 gada vecumu un dzīvo Latvijā.⁷ Šādi vēlēšanu cenzi (vienlīdzība, atsakoties no īpašuma cenza, un dzimumu līdztiesība) bija liberāla "modes tendence" XX gs. sākumā, kad sievietēm daudzās eiropeiskas kultūras valstīs tika piešķirta politiskā pilntiesība, joprojām saglabājot ierobežotu civiltiesisko pilntiesību. Kā pirmā no Eiropas valstīm vēlēšanu tiesības sievietēm piešķīra Somija 1906. gadā.⁸ Savukārt konservatīvā Lihtenšteina ar vēlēšanu tiesībām sievietes apveltīja 1984. gadā – kā pēdējā no Eiropas valstīm. Latvija iekļāvās valstu – pionieru pulkā, kas dibināja vai atjaunoja savu valstiskumu I pasaules kara beigās un veidoja valsti ar demokrātisku iekārtu un līdztiesīgu sabiedrību, par kuras politiski pilntiesīgām loceklēm tika atzītas arī sievietes.

Foto: E. Krautcs

Tā Latvijas Republikas "Satversmes tēvu" lokā nonāca arī dažas "Satversmes mātes".

No Satversmes sapulcē ievēlētajiem 164 deputātiem sešas bija sievietes:⁹ Valērija Seile (Latgales zemnieku partija, dzimusi 1891. gadā, latviete, augstskolas izglītība, Rēzeknes pamatskolas inspektore),¹⁰ Aspazija – Elza Pliekšāne (Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija (turpmāk – LSDS), latviete, vidusskolas izglītība, dzejniece),¹¹ Berta Vesmane (LSDSP, dzimusi 1878. gadā, latviete, tirdzniecības kursu izglītība Pēterpilī),¹² Klāra Kalniņa (LSDSP, dzimusi 1877. gadā, latviete, augstskolas izglītība, zobārste),¹³ Zelma Cēsniece-Freidenfelde (Bezpartejiskā grupa, dzimusi 1892. gadā, latviete, augstskolas izglītība, ārste)¹⁴ un Apolonija Laurinoviča (Latgales zemnieku partija, dzimusi 1886. gadā, latviete, vidusskolas izglītība, studente).¹⁵ Visumā Satversmes sapulces dāmas bija ievērojami izglītotākas par saviem kolēģiem vidusmēra kungiem, jo pusei no viņām bija augstākā izglītība, 1/3 vidusskolas izglītība un tikai B. Vesmane kā izglītību ir norādījusi vien tirdzniecības kursus. Aspazija bija vecākā, sabiedriskā dzīvē vairāk pieredzējusī, kā arī atpazīstamākā no Satversmes sapulces dāmām. Ar lielāku pieredzi politikā bija vienīgi K. Kalniņa, bijusī Tautas Padomes locekle.¹⁶ Uz šo brīdi Aspazija jau bija nodzīvojusi 55 mūža gadus un piedzīvojusi gan nelaimīgu laulību, kuru ar lielām pūlēm izdevās šķirt, un nepieciešamību pašai pelnīt maizi, gan slavu, ovācijas un tautas mīlestību, gan izsūtījumu un trimdu kopā ar mīļoto.¹⁷

Satversmes sapulces pamatuzdevums, protams, bija izstrādāt valsts konstitūciju, taču līdztekus pamatlikuma izstrādāšanai Satversmes sapulcē notika aktīva likumdošana, jo tika likti jaunās valsts normatīvie pamati, pieņemot normatīvo regulējumu valststiesībās, finanšu tiesībās, izglītības un kultūras tiesībās, agrārās reformas likumdošanai, civiltiesībās u.c.¹⁸ Satversmes sapulces deputāti ne tikai izstrādāja valsts konstitūciju, bet arī veidoja Latvijas tiesību sistēmu, pieņemot svarīgus likumus, kas atbilda jaunās valsts liberālajai un demokrātiskajai dabai. Tātad, vērtējot "Satversmes tēvu" darbību, ir jāņem vērā ne tikai viņu pienesums konstitūcijas izstrādāšanā un pieņemšanā, bet arī citu likumu izstrādē un pieņemšanā.

Foto: C. Rufs

Runasvīri, apspriežot Satversmes projektu, ir gandrīz vienīgi deputāti vīrieši. Satversmes sapulces deputātes publiskās debatēs praktiski nepiedalās. Tā, apspriežot Satversmes projektu, V. Seile, K. Kalniņa, A. Lauronoviča, B. Vesmane un Z. Cēsniece-Freidenfelde nav publiski uzstājušās ne no vietas, ne tribīnes. Izņēmums ir Aspazija, kura ir uzstājusies Satversmes II daļas apspriešanā, izsakoties par 95. panta projektu, kas noteica pārvietošanās brīvību, pilsoņu aizsardzību ārvalstīs, pilsoņu izdošanas un izraidīšanas aizliegumu. Balstoties uz pašas pieredzi, Aspazija secināja, ka "emigrantiem ir bijusi liela loma Latvijas valsts veidošanā – tieši azila tiesības nodrošinājušas valstiskuma idejas uzturēšanu emigrācijā; Latvijas kā mazas valsts nākotne nav prognozējama, nav izslēdzami konflikti ar citām valstīm – azila tiesības nepieciešamas, bijušo emigrantu svētākais pienākums tās aizstāvēt".19 Satversmes sapulce tā arī nepieņēma Satversmes projekta II daļu, taču, lasot Aspazijas argumentus, liekas, ka šajā runā (vienīgajā reizē, kad viņa lūdza vārdu, apspriežot Satversmes projektu) viņa lēma Latvijas nākotni. Vēl Satversmes sapulces stenogrammās ir fiksēti vairāki Aspazijas starpsaucieni no vietas. Gan Rainis, gan Aspazija ar starpsaucieniem iebilda pret Jāņa Purgaļa atziņām par Šveices tautvaldību, kuru bijušie emigranti atzina par labu esam, un tautvaldību vispār. "Tautas nobalsošana nav jums vajadzīga, lai likumus izdotu labāk, bet lai tauta tiktu vienmēr ar citu nodarbināta, bet ne ar ražīgu darbu," teica Purgalis.²⁰ Citā sēdē Aspazija apšauba J. Purgaļa atsauci uz Gētes vārdiem: "Tas jau nav Gētes izsacījums!"²¹ Trešais Aspazijas starpsauciens ir veltīts Kārļa Pauļuka apgalvojumam, ka sociālistu ideālus var iemiesot tikai "ar zobenu un uguni". Aspazija pauž pretējus uzskatus.²²

Kopumā rodas iespaids, ka Aspazija ir dzīvi sekojusi līdzi debatēm, lūgusi vārdu, ja ir uzskatījusi to par nepieciešamu, un loģiskā, strukturētā runā izklāstījusi savu viedokli, taču vienlaikus ir gadījies arī emocionāli un spontāni paust savu nepatiku pret publiskā runā paustiem argumentiem vai neprecizitātēm. Saskaņā ar Fēliksa Cielēna atmiņām Aspazijas balss, uzstājoties Satversmes sapulcē, bija skaļa un valoda skaidra. "Runai nav sentimentāla pietoņa, samākslotības, lirisku izpušķojumu. Viņa runā kā cīnītāja un nekautrējas ar ironiju sadot pretiniekam."²³ Salīdzinājumam: arī Rainis debatēs, apspriežot Satversmes projektu, vārdu ir lūdzis tikai vienu reizi, lai izteiktos par tautvaldību, tautas vēlētu prezidentu un referendumu.²⁴

Citādi ir likumprojektu gadījumā: ja A. Laurinoviča un B. Vesmane joprojām neiesaistījās publiskās debatēs,²⁵ tad pārējām četrām deputātēm bija darba pilnas rokas. Par apspriežamajiem likumprojektiem viņas runā līdzvērtīgi ar kolēģiem vīriešiem, tomēr temati atšķiras. Satversmes sapulces sievietes sevišķi bija ieinteresētas tiesību jaunradē laulību tiesībās, darba tiesībās un izglītības tiesībās. Laikraksts "Sieviete" 1924. gadā īpaši uzteica Aspaziju, V. Seili, Z. Cēsnieci-Freidenfeldi un K. Kalniņu: "Neskatoties uz to, ka tautas priekšstāves pieder pie dažādām politiskām partijām, visas viņas vienprātīgi uzstājas par liberālo laulības likumu, kurš ienes jaunus tikumības pamatus vīra un sievas attiecībās."²⁶

Aspazija, apspriežot likumprojektu "Par laulību", 1920. gada 10. decembra sēdē uzstājās ar izvērstu runu, sakot, ka šis ir viens no svarīgākajiem Satversmes sapulcē pieņemamajiem likumiem, jo ar šo tiekot pieņemts likums "par feodālisma atlieku izskaušanu", kas beidzot paredzot pāreju no baznīcas laulības uz civilo.²⁷ "Ievedot civillaulību, mēs [domājams, Latvijas sievietes – raksta autores piezīme] par savām ciešanām šodien saņemam gandarījumu...", "Nē, vajaga teikt baznīcai un patriarhālai aizbildniecībai!... Laulības līdz šim ir bijušas dibinātas uz vīriešu kundzību, lai gan pašā dabiskā tautu stāvoklī bija viss dzīves svars tur, kur māte atradās ar savu bērnu un kā tāda tā tika cienīta..."²⁸ Aspazija runāja kaismīgi, un kā gan citādi – XIX gadsimta beigās dzejniece pati uz savas ādas, lūdzot, lai baznīca šķir viņas un pirmā vīra laulību, ir piedzīvojusi šo sarežģīto procesu, ko ļauj nojaust savā runā.²⁹

No minētā secināms, ka latviešu sievietes vēlējās iegūt politisko līdztiesību, lai ar tās palīdzību sekmētu civilo līdztiesību, vispirms jau ģimenes tiesībās, lai sieva kļūtu par līdztiesīgu vīra dzīvesdraugu, kas bauda viņa un sabiedrības cieņu. To apliecina vēl viens spilgts citāts no Aspazijas runas: "Kad vīrietis pielūdz sievieti kā dievieti, tas tomēr nenozīmē, ka viņš to cienī kā cilvēku."³⁰

Turklāt Aspazija, darbojoties likumdevējā, kaismīgi aizstāvēja laulības šķiršanas pēc viena laulātā pieteikuma iespējas: "Mums laulība ir svēta, nopietna, mums tā nav paiju lieta. Tikai brīvi cilvēki brīvi vienojas un brīvi šķiras, un tikai tāda laulība ir svēta un morāliska. To es jums saku kā sieviete, un to es jums saku kā tautas audzinātāja. Tas vīrietis, kas aiziet prom no savas sievas, kas iet pa bulvāriem un kafejnīcām, kas piedzeras, kas ir izvirtulis, sievietei nevar patikt, un viņa tādu neturēs... Tā brīvā sieviete, tas jaunais sievietes tips, kurš nāks, nepadosies jūsu aprēķiniem!"³¹

No Satversmes sapulces tribīnes Aspazija, runājot par laulību, lietoja jēdzienus "mēs" un "jūs". Proporcija zālē nebija par labu "mēs", tomēr lielākā daļa "jūs" ieklausījās un sadzirdēja "mēs". Kā rezultāts tika pieņemts liberāls un laikmeta garam atbilstošs laulību likums, kurš paredzēja iespēju šķirt laulību likumā noteiktos gadījumos (skat. likuma "Par laulību" 5. nodaļu).³² Lai gan baznīcai joprojām bija tiesības slēgt laulību, ja jaunlaulātie to vēlējās,³³ tomēr laulības šķiršana bija vienīgi tiesas kompetencē.³⁴ Tomēr tālāk, liberalizējot laulāto savstarpējās tiesības, Satversmes sapulce tā arī netika. Likumprojekts "Par saderināšanos, laulāto ļaužu personīgām un mantiskām attiecībām un viņu mantošanu", kuru tajā pašā 1921. gadā iesniedza Tieslietu ministrija, saturēja ģimenes galvas jēdzienu, piešķirot vīram galavārdu kopīgu lēmumu pieņemšanā, piemēram, lemjot par ģimenes dzīvesvietu. Sociāldemokrāti asi iebilda pret šo projektu.³⁵Autoritārās Latvijas laikā ģimenes galvas institūts tika iedzīvināts 1937. gada Civillikumā.

Vai Aspazijas balss Satversmes sapulcē tika sadzirdēta? Manuprāt, tika. Aspazija koleģiāli sadarbojās ar savas "listes" deputātiem, brīžiem sarkastiski, bet inteliģenti iesaistījās diskusijās ar citus uzskatus pārstāvošiem kolēģiem. Mani laikabiedri juristi atzīmē, ka sievietes, izņemot Aspaziju, Satversmes sapulcē bijušas "klusas" vai "kautrīgas".³⁶ Tas gluži neatbilst patiesībai, jo, apspriežot Satversmes projektu, tiešām izteicās tikai Aspazija, taču, strādājot pie likumprojektiem gan to sagatavošanā komisijās, gan apspriežot publiskās debatēs no tribīnes un vietas, aktīvi iesaistījās arī citas Satversmes sapulces deputātes: V. Seile, Z. Cēsniece-Freidenfelde un K. Kalniņa. Spēcīgākās politiķes un aktīvākās likumdevējas bija tieši LSDSP "listes" deputātes.

Tomēr sievietes deputātes tiešām nav bijušas starp pašiem aktīvākajiem un ievērojamākajiem tā laika politiķiem, viņas netika virzītas "ministrēšanai" vai jebkāda cita veida atbildīgai vadībai.³⁷ Apsverot, vai tas ir labi vai slikti, ir jāņem vērā tas tiesiskais regulējums un juridiskā kultūra, kas bija izaudzinājusi pirmās latviešu politiķes. Tā bija tiesību un morāles normās fiksēta tradicionāla konservatīva patriarhāla sabiedrība. Baltijas vietējo likumu kopojuma (turpmāk – BVLK) III daļa, saskaņā ar kuru dzīvoja vietējā sabiedrība Latvijas Republikas proklamēšanas laikā, proti, laikā, kad tika veidotas un darbojās Tautas Padome un Satversmes sapulce, bija paredzēta patriarhālai kārtu sabiedrībai.³⁸ Saskaņā ar BVLK, kurā Frīdrihs Georgs fon Bunge atbilstoši vācu vēsturiskās tiesību skolas priekšstatiem par tiesību dabu bija apkopojis tiesību normas, kuras ievēro sabiedrība,³⁹ vīrs bija sievas padomdevējs un aizbildnis (8.5.), kuru sieva bez viņa atļaujas nedrīkstēja pamest (8.2, 8.3). Arī vīra tiesības noteikt ģimenes dzīvesvietu, pret kurām Satversmes sapulcē kategoriski iebilda sociāldemokrāti, bija aizgūtas no minētā likuma. Saskaņā ar BVLK vīrs pārvaldīja sievas mantu un publiski aizstāvēja viņas tiesības, t.sk. tiesā (8.5).⁴⁰ Vīrs runāja sievas vārdā un vietā un bija tiesīgs prasīt, lai sieva pakļaujas viņa gribai. Vienīgais ierobežojums bija likuma prasība, lai vīrs savas tiesības pār sievu izmanto "labā ticībā". Es negribu tālāk izvērst dzimumu līdztiesības tēmu, tikai vēlos vērst lasītāju uzmanību uz to sabiedrību, kurā visi Satversmes sapulces deputāti – gan vīrieši, gan sievietes – bija veidojušies kā personības, vērojot vecāku attiecību modeli, un dzīvoja vēl joprojām Latvijas dibināšanas brīdī.

Tikai tāpēc, ka Eiropas sociāldemokrātijā bija spēcīga sieviešu kustība, bet Latvijā valsts dibināšanas laikā sociāldemokrāti bija visai populāri (Satversmes sapulcē trīs no sešām ievēlētajām sievietēm pārstāvēja LSDSP), kā arī citi Latvijas valsti dibinošie spēki galvenokārt bija liberāli vai mēreni konservatīvi, Tautas Padomē un vēlāk Satversmes sapulcē tika ievēlētas un darbojās deputātes sievietes. Pēc valsts dibināšanas, nostabilizējoties sabiedrībai un atgriežoties vairāk pie konservatīvām vērtībām, situācija mainījās, un turpmāk līdz pat Latvijas okupācijai likumdevējā netika ievēlēta neviena sieviete.⁴¹

Kopumā uzskatu, ka sieviešu līdzdalība likumdošanā, dibinot Latvijas valsti, bija tāds pats brīnums kā pats Latvijas dibināšanas fakts. Sieviete, kas audzināta patriarhālā garā, pat tad, ja tā ir izglītota un brīvdomīga, nevar būt tikpat politiski aktīva un spējīga publiski uzstāties un argumentēt savu viedokli kā vīrietis. Patriarhāla sabiedrība ir sabiedrība ar darba dalīšanu starp dzimumiem: mājas un intraversija ir sieviete, bet darbs ārpus mājas, pasaule jeb ekstraversija ir vīrietis. Izņēmums ir vientuļa, pieaugusi sieviete bez tēva, bez vīra, kas spiesta pārvaldīt savu īpašumu vai pelnīt sev maizi. Viņai ir zināma pašnoteikšanās arī patriarhālā sabiedrībā.⁴²

Izņēmums ir Aspazija, kas pati ir sevi veidojusi kā izņēmumu. Atēnās hetēras bija ārpus sabiedrībā sievietēm noteiktajām normām, jo vienīgās ņēma dalību publiskajā saviesīgajā dzīvē, kas bija vīru monopols. Hetēras bija izglītotas un brīvas. Viņas runāja ar vīriešiem kā līdzīgas (protams, ne tautas sapulcē) par filozofiju, politiku, mākslu.⁴³ Viņas nebija cienījamas kā sievietes ģimenes mātes, bet tika uzklausītas kā cilvēks, kura viedoklis ir svarīgs. Tas visticamāk bija iemesls, kāpēc Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, pieaugot kā personība un dzejniece, pieņēma pseidonīmu Aspazija. Jau pats pseidonīms zinātājiem pateica, ka tā nesēja dzīvo ārpus pastāvošajām dzimumu attiecību normām. Grieķu Aspazija ir slavena ne tikai kā vieda sieviete, bet gan kā vieda sieviete līdzās izcilam valstsvīram Periklam. Tāpēc tikai likumsakarīgi, ka arī mūsu Aspazija atrod un palīdz izaugt savam Periklam – Jānim Pliekšānam. Nezinu, vai vajag tik nesaudzīgi ieskicēt mūsu zvaigžņu pāra attiecības, taču J. Pliekšāns par Raini kļūst pēc iepazīšanās ar Aspaziju. Citējot Ivara Kleina rakstu "Kāda patiesībā bija Aspazija": "Iepriekšējā mīlestība Aspaziju tā salauza, ka viņa vairs negribēja tos vīriešus, kuri vēlāk piedāvājās. Dzejniecei tagad vajadzēja pavisam citu tēlu, kurš parādījās Raiņa veidolā, – viņa ieraudzīja nekādu vīrieti, caurām zeķēm, vadmalas svārciņos. "Dienas Lapas" redaktoru. Garīgi sapildītu, lielu dauni, kas vēl neprata sevi sakārtot. Viņš staigāja mierīgs... Un Aspazija raksta: "Es iemīlēju viņu kā vīru, kā tēvu un kā dēlu." Šai trīsvienības mīlestībai Aspazija nolēma kalpot visu mūžu."⁴⁴ Cik Aspazijai bija viegli iet pa dzīvi blakus pašas lolotam dižgaram, doties izsūtījumā, trimdā, sēdēt līdzās Satversmes sapulces solos? Uz šo jautājumu neatbildēs neviens biogrāfs. Tomēr sabiedrība, kura pieņēma dižas vientuļas sievietes, nebija sajūsmā par Aspazijas savienību. Pat skolas bērni skandēja:

"Mēness stari stīgo
Tintes pudelē.
Aspazija dzejo
Rainim pagultē."⁴⁵

Kāpēc tā? Pavisam vienkārši: dižai sievietei nav tiesību uz normālu privātu dzīvi. Viņai ir jābūt vientuļai, jo tikai vientuļai sievietei patriarhālā sabiedrībā ir tiesības uz karjeru. No šī priekšstata nāk arī meiteņu skolas jaunkundzes skolotājas un direktrises, neprecējušās un bez bērniem, jo viņas ir "precējušās" ar savu darbu.⁴⁶ Ja jūs ejat savam dzimumam netradicionālu ceļu, tad normālais jums ir slēgts! Grūti? Jā! Sāpīgi? Jā! Taču to prasa sabiedriskā doma, nevis tiesības.

Taču ar sabiedrisko domu nekad nav viegli sadzīvot. Ja pirms gadsimta sabiedriskā doma lika izvēlēties: sieviete – sieva vai sieviete – karjera, tad šobrīd sabiedriskā doma no mums prasa visu! Lai mēs tiktu uzskatītas par veiksmīgām jeb sevi realizējušām sievietēm, mums vajag gan ģimeni ar bērniem un reprezentablu vīru, gan darba sasniegumus, mums ir jābūt skaistām un jaunām, jāpiekopj veselīgs dzīvesveids, jānodarbojas ar interesantu hobiju, aktīvi jādarbojas sociālajos tīklos...

Paldies Aspazijai, kura māca pacelties pār sabiedrisko domu un iet savu ceļu!

Rakstā izmantotas fotogrāfijas no Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma.