Turpinot "Juristā Vārdā" jau uzsākto diskusiju par PVN sistēmas ļaunprātīgas izmantošanas tiesiskajām sekām nodokļu maksātājiem,⁵ Edgars Hercenbergs rakstā "Komentārs par PVN atskaitīšanas tiesību atteikumu pēc Forvards V"⁶ paudis viedokli, ka Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) judikatūrā par PVN direktīvas⁷ interpretāciju PVN priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību liegums piemērojams, ja darījums tiek atzīts par faktiski nenotikušu rēķina izsniedzēja pretlikumīgas rīcības dēļ vai ja preču piegāde vai pakalpojuma sniegšana faktiski nav notikusi.

Iepriekš minētajiem secinājumiem nevar piekrist. No EST judikatūras izriet, ka PVN priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības var tikt liegtas uz dažādiem pamatiem un šie pamati nav vienkāršojami, izdalot tikai divus. Praksē pastāv situācijas, kad PVN priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības var tikt liegtas, ja darījums ir noticis, nav konstatēta PVN sistēmas ļaunprātīga izmantošana, bet tā radītais rezultāts ir pretējs PVN sistēmas mērķim (Abuse of law). Šis EST tiesas kritērijs analizēts raksta I daļā. Tāpat PVN priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības var tikt liegtas, ja konstatēts, ka darījums faktiski ir noticis, bet saistīts ar PVN sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu. Šajā situācijā ir piemērojams EST izstrādātais zināšanu pārbaudes tests (knowledge test). Zināšanu pārbaudes testa kritērijiem ir veltīta raksta II daļa. Papildus minētajiem pamatiem VID ir pienākums liegt PVN priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības, ja darījums faktiski nav noticis, ir konstatēta nodokļa maksātāja apzināta ļaunprātīga rīcība. Pēdējie divi uzskaitītie pamati ir saistīti ar PVN krāpšanu vai budžetā maksājamās PVN summas samazināšanu (VAT Fraud), atšķirība ir tikai personā, pret kuru administratīvajā procesā vēršas VID.