Mūsdienu starptautisko tiesību praksē kā viennozīmīgi principi ir nostiprināta valstu suverenitāte, spēka pielietošanas aizliegums un cilvēktiesību ievērošana. Valstīm ir aizliegts iebrukt citas valsts teritorijā, ja vien tas neatbilst kādam no pieņemtajiem izņēmumiem, t.i., Apvientoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes (turpmāk – ANO DP) akcepts iebrukumam, pašaizsardzība vai iebrukums ar uzņemošās valsts atļauju. Tomēr praksē minētie principi savstarpēji kolidē, un valstu ziņā ir atstāti kompromisa meklējumi starp suverenitātes principu un cilvēktiesību ievērošanas nodrošināšanu.

Raksta ietvaros autore analizēs, vai no šī brīža starptautiskajām tiesībām izriet valsts tiesības izmantot iebrukumu savas valsts pilsoņu aizsardzībai, kad tiem draud nopietnas briesmas citā valstī, bet uzņemošā valsts neveic darbības, lai nodrošinātu šo personu aizsardzību. Tādējādi valsts tiek nostādīta situācijā, kurā tai ir jāizvēlas starp atturēšanos lietot spēku, pakļaujot savus pilsoņus nopietnam riskam, vai iespējamu starptautisko tiesību pārkāpuma īstenošanu.

Aktuālās politiskās situācijas kontekstā ir īpaši nepieciešams rast atbildes uz jautājumiem, vai, kā un cik tālu valstīm ir tiesības aizsargāt pilsoņus ārpus savas valsts robežām. Vienlaikus principa atzīšana ir arī politiska izšķiršanās, kas iziet ārpus juridiska pētījuma robežām.

Papildus jānorāda, ka raksts ir balstīts uz plašāku pētījumu "Spēka pielietošanas ar mērķi aizsargāt savus pilsoņus ārvalstīs pieļaujamība", ar kuru nepieciešamības gadījumā interesenti var iepazīties, sazinoties ar autori.

Pilsoņu aizsardzības principa saturs

Raksta ietvaros ar jēdzienu "pilsoņu aizsardzības princips" ir jāsaprot vienas valsts bruņota spēka pielietošana citas valsts teritorijā ar mērķi aizsargāt savus pilsoņus pret pastāvošām briesmām vai briesmu draudiem pie nosacījuma, ja valsts, kurā pilsoņi atrodas, nevēlas vai nav spējīga aizsargāt minētos pilsoņus no briesmām vai to draudiem. Tādējādi, lai konstatētu pilsoņu aizsardzības principa pastāvēšanu, ir jāizvērtē: pirmkārt, kuras valsts pilsoņi ir briesmās esošās personas, otrkārt, vai briesmas vai to draudi ir pamatoti un, treškārt, vai valsts, kurā pilsoņi atrodas, nav spējīga novērst šīs briesmas.

Pilsoņi kā valsts sastāvdaļa

Konvencijas par valstu tiesībām un pienākumiem 1. pantā tiek definēti valsts pamati un tie ir: teritorija, pastāvīgie iedzīvotāji, efektīva valdība un spēja stāties starptautiskās attiecībās.¹ Kā redzams, bez pastāvīgo iedzīvotāju kopuma valsts nav pilnvērtīgs starptautisko publisko tiesību subjekts.

Tomēr valsts loģiskas attīstības gaitā patstāvīgie iedzīvotāji parasti pārtop par pilsoņu kopumu. Pilsonība ir personas piederība valsts iedzīvotāju kopumam, kas noteikta ar nacionālajiem tiesību aktiem.² Latvijā pilsonības jēdziens definēts Pilsonības likuma 1.¹ pantā, kas noteic, ka Latvijas pilsonība ir personas noturīga tiesiska saikne ar Latvijas valsti, kura saturu veido pilsoņa un valsts savstarpējo saistīto tiesību un pienākumu kopums.³ Tomēr pētījuma rezultātā autore ir nonākusi pie secinājuma, ka principa kontekstā pilsoņu jēdziens būtu jāvērtē plašākā nozīmē, tajā ietverot arī valstspiederīgos. Tāpēc raksta ietvaros jēdziens "pilsoņi" tiks lietots plašākā nozīmē, attiecinot to arī uz valstspiederīgajiem.

Valsts pienākums aizsargāt tās pilsoņus

No minētās likuma normas izriet abpusēju pienākumu un tiesību kopums.