Ieskaits kā viens no saistību tiesību izbeigšanās pamatiem ir ērts veids, kādā komerctiesiskās apgrozības dalībnieki var norēķināties par savstarpēji pretēji vērstiem prasījumiem, netērējot resursus maksājumu veikšanai, kā arī samazinot saistību neizpildes risku no pretējās puses. Tomēr, ja viena no pusēm pēc ieskaita veikšanas kļūst maksātnespējīga, pastāv risks, ka ieskaits tāpat kā jebkurš cits darījums maksātnespējas procesa ietvaros var tikt pakļauts vērtēšanai un apstrīdēšanai.

Ieskaits maksātnespējīga parādnieka darījumu apstrīdēšanas kontekstā ir īpašs ar to, ka līdz 2010. gada 26. jūlija Maksātnespējas likuma pieņemšanai Latvijas maksātnespējas tiesības nepieļāva ieskaitu maksātnespējas procesa ietvaros.¹ Savukārt šobrīd spēkā esošā Maksātnespējas likuma 104. pants ieskaitu maksātnespējas procesā pieļauj ar nosacījumu, ka parādnieka un kreditora savstarpējie prasījumi radušies vismaz sešus mēnešus pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas. Turklāt līdzšinējā tiesu prakse ieskaita apstrīdēšanā nav vienveidīga.

Rakstā ir aplūkoti apsvērumi, kas ir ietekmējuši tiesību politikas izmaiņas jautājumā par ieskaita pieļaujamību maksātnespējas procesā, un pamatots, kāpēc pirms maksātnespējas procesa uzsākšanas veikts ieskaits pats par sevi (per se) nav atzīstams par darījumu, kas ir radījis zaudējumus darījumu apstrīdēšanas normu izpratnē, kā arī aplūkoti gadījumi, kad pirms maksātnespējas procesa uzsākšanas veiktu ieskaitu tomēr ir pamats atzīt par spēkā neesošu.

Ņemot vērā, ka lielāko daļu aktuālo juridisko personu maksātnespējas procesu šobrīd regulē gan spēkā esošais 2010. gada 26. jūlija Maksātnespējas likums, gan arī iepriekšējais – 2007. gada 1. novembra Maksātnespējas likums,² ieskaita pieļaujamības un apstrīdēšanas jautājumi ir aplūkoti atbilstoši abu šo likumu regulējumam.

Ieskaits maksātnespējas procesā

Līdz 2010. gada 1. novembrim³ pastāvējušais ieskaita ierobežojums maksātnespējas procesā liedza maksātnespējīga parādnieka kreditoram izmantot ieskaita tiesības, ja bez prasījuma pret parādnieku kreditoram vienlaikus bija arī saistība. Kreditoram bija pienākums pilnā apmērā izpildīt savu saistību pret parādnieku, savukārt kreditora prasījums pret parādnieku tika segts atbilstoši likumā noteiktajai kārtībai. Ņemot vērā, ka maksātnespējas regulējums vispārēji paredz kreditoru prasījumu proporcionālu apmierināšanu,⁴ praksē tas nozīmēja, ka kreditors, pret kuru parādniekam vienlaikus bija arī prasījuma tiesības, parasti bija spiests samaksāt visu sava parāda summu, taču pretī saņēma tikai daļu no sava prasījuma vai arī nesaņēma neko, ja atradās zemākā prioritātes rangā un parādnieka aktīvi tika izlietoti augstākas prioritātes kreditoru segšanai.

Ieskaita aizliegums līdz pat 2010. gada 26. jūlija Maksātnespējas likuma pieņemšanai bija balstīts uz kreditoru vienlīdzības apsvērumiem. Tika uzskatīts, ka kreditors, kurš izmatotu ieskaita tiesību sava prasījuma apmierināšanai, nonāktu nepamatoti labvēlīgākā situācijā nekā pārējie kreditori, jo tādā veidā varētu atgūt savu prasījumu proporcionāli lielākā apmērā nekā pārējie.