Šādos gadījumos īpaši skaidri redzams, ka patiesībā Satversmes interpretācija ir cieši saistīta ar valdošo politisko nostāju. Tā sakot, sava veida pragmatiskā interpretācija – interpretācija ir pareiza, ja tā ir noderīga attiecīgajā situācijā.
Viedokļos dominē uzskats, ka Saeimas priekšsēdētājs varētu pildīt tikai tos Valsts prezidenta amata pienākumus, kuru izmantošana “nav atkarīga no Valsts prezidenta ieskata un gribas”, “kur nav vajadzīga rīcības brīvība vai savs personisks ieskats” vai “prezidenta subjektīvās gribas izpaušana”. Izskatās, ka viennozīmīgi tiek atzītas tiesības izsludināt Saeimas pieņemtos likumus, bet netiek atzītas tiesības prasīt likuma otrreizēju caurlūkošanu.
Jautājums: vai pastāv tiesiski nozīmīga Valsts prezidenta rīcība, kura nebūtu atkarīga no prezidenta ieskata, gribas? Piemēram, tā pati akceptētā likumu izsludināšana nozīmē, ka prezidents ir atzinis par nevajadzīgu izmantot tiesības prasīt likuma otrreizēju caurlūkošanu. Vēl vairāk, ja likumu izsludināšana ir tāda tehniska, automātiska darbība, tas kādēļ Valsts prezidenta iesaiste tur vispār ir nepieciešama?