Starptautiskā tiesa

Pirms runāt par Starptautiskās tiesas jurisdikciju detalizētāk, jāgūst vismaz vispārīgs redzējums par to, kas ir Starptautiskā tiesa, ko tā dara. ANO Statūtu 7. pants noteic, ka kā ANO galvenās institūcijas tiek izveidotas Ģenerālā asambleja, Ekonomiskā un sociālā padome, Aizbildnības padome, Starptautiskā tiesa un sekretariāts.¹ Tāpat ANO Statūtu XIV nodaļa detalizētāk nosaka galvenos Starptautiskās tiesas darbības principus, gan noteicot, ka Starptautiskā tiesa ir ANO galvenā tiesas institūcija, gan definējot Starptautiskās tiesas statūtu statusu. Līdz ar to var uzskatīt, ka Starptautiskā tiesa ir viens no ANO dibināšanas pamatakmeņiem, kas vēl joprojām saglabā īpašu un svarīgu lomu ANO un starptautisko tiesību sistēmā.

Kā jau zināms, par ANO priekšteci uzskatāma Tautu Savienība, kuras darbība tomēr nebija ilgstoša – tā faktiski beidza pastāvēt Otrā pasaules kara laikā. Līdzīgi arī par starptautiskās tiesas priekšteci uzskatāma Tautu Savienības ietvaros dibinātā Pastāvīgā starptautiskā tiesa (Permanent Court of International Justice), kas formāli darbojās laika posmā no 1922. gada līdz 1946. gadam (tiesas faktiski beidza darboties jau 1939. gadā). Šajā laikā Pastāvīgā starptautiskā tiesa izskatīja 29 starpvalstu lietas un sniedza 27 skaidrojošos viedokļus.² Neraugoties uz samērā īso tiesas darbības laiku, atsevišķi Pastāvīgās starptautiskās tiesas spriedumi vēl joprojām ir uzskatāmi par vairāku starptautisko tiesību principu pamatlicējiem.

Līdz ar domu par ANO izveidi bija skaidrs, ka arī šīs organizācijas ietvaros jāveido tiesa. Lai arī ap 1943. gadu vēl nebija viennozīmīgas skaidrības par pašas organizācijas izveidi, tomēr Lielbritānijas valdība sasauca neformālu ekspertu komiteju ar mērķi izveidot pamatus jaunajai tiesai.³ 1944. gada 10. februārī komiteja nāca klajā ar paziņojumu, kura pamatā bija četras galvenās rekomendācijas – 1) jaunveidojamās tiesas statūtiem ir jābūt balstītiem uz Pastāvīgās starptautiskās tiesas statūtiem; 2) jaunveidojamās tiesas gadījumā būtu jāsaglabā ieteikumu jurisdikcija; 3) piekrišanai jaunveidojamās tiesas jurisdikcijai nebūtu jābūt obligātai; 4) tiesai nebūtu jābūt jurisdikcijai spriest par politiskām lietām.⁴ Šie ieteikumi tika izvērtēti un lielā mērā arī ņemti vērā Starptautiskās tiesas statūtu izstrādes laikā no 1945. gada aprīļa līdz jūnijam. Starptautiskās tiesas statūti tika apspriesti un pieņemti 1945. gada 26. jūnijā Sanfrancisko konferences ietvaros, kurā tika dibināta arī pati ANO.⁵ Tiesa faktiski sāka savu darbu 1946. gadā, kļūstot par nozīmīgu spēlētāju starptautiskā miera un drošības nodrošināšanā.

Kā jau var secināt no pirmajām rindkopām, svarīgākie tiesību akti, par kuriem jārunā Starptautiskās tiesas kontekstā, ir ANO Statūti un Starptautiskās tiesas statūti (turpmāk – Tiesas statūti).⁶ Tiesas statūti starptautisko tiesību teorijā tiek uzskatīti par neatņemamu ANO Statūtu daļu un tāpat kā ANO Statūti ir saistoši visām ANO dalībvalstīm. Tāpat liela nozīme no procesuālā aspekta ir arī Starptautiskās tiesas reglamentam (turpmāk – Reglaments),⁷ kas nosaka ietvaru tam, kādā veidā tiesa īsteno savas funkcijas. Minētie tiesību akti nosaka pamatprincipus un detalizēti regulē tiesas darbību.