Tas, ka tiesības uz taisnīgu tiesu ierindojamas pamattiesību rangā, nav apstrīdams. Vēl jo vairāk, atzīts, ka tās ir vienas no būtiskākajām pamattiesībām un viens no jebkuras demokrātiskas sabiedrības pamatprincipiem. No to pienācīgas nodrošināšanas lielā mērā ir atkarīga pārējo cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzība.¹

Šo tiesību saturs ir plašs un aplūkojams no vairākiem aspektiem. Rakstā tās aplūkotas no valsts pienākuma nodrošināt pienācīgu un tiesiskai valstij atbilstošu procesu, kurā lieta tiek skatīta. Tas savukārt ietver tādus elementus kā pušu līdzvērtīgu iespēju princips un tiesības tikt uzklausītam.² Gan no Satversmes tiesas, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) un Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) prakses izriet, ka katrai pusei jābūt reālai un saprātīgai iespējai sniegt argumentus savā lietā tādos apstākļos, kas to nenostāda ievērojami sliktākā situācijā salīdzinājumā ar otru pusi. Tādējādi abām pusēm jābūt iespējai iepazīties ar otras puses argumentiem un savāktajiem pierādījumiem, kā arī tos komentēt.³

Vienlaikus atgādināms, ka minētie tiesību uz taisnīgu tiesu elementi nav absolūtas tiesības.⁴ Lielāko daļu šo tiesību garantiju pieļaujams samērīgi ierobežot, ja tas nepieciešams leģitīma mērķa sasniegšanai.⁵ Tas nozīmē, ka lietas dalībniekiem ne vienmēr jānodrošina neierobežota un absolūta piekļuve visai ar attiecīgo lietu saistītajai informācijai.⁶ Ja, atklājot pilnībā pierādījumus, kas satur komercnoslēpumu, tiktu nodarīts kaitējums citas personas likumīgajām interesēm, šo piekļuvi var ierobežot.⁷

Komercnoslēpumi ir nozīmīgi komersantam tā veiksmīgas komercdarbības veikšanai, konkurētspējas nodrošināšanai un saglabāšanai tirgū. Kaut arī ne Satversmē,⁸ ne Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā,⁹ ne Eiropas Savienības Pamattiesību hartā¹⁰ tiesības uz komercnoslēpumu un tā aizsardzību nav noteiktas expressis verbis, pārsteidzīgs būtu secinājums, ka tās no valsts puses nav nodrošināmas un aizsargājamas.

No EST prakses izriet, ka komercnoslēpumiem administratīvās tiesvedības laikā nepieciešama īpaša aizsardzība.¹¹ Tomēr nav viennozīmīgi secināms, kuru pamattiesību tvērumā atrodas tiesības uz komercnoslēpumu. ECT atzinusi, ka noteiktos apstākļos Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantā nostiprinātā aizsardzība tiesībām uz privāto dzīvi attiecas uz juridiskās personas profesionāla vai komerciāla rakstura darbībām.¹² Tiesības uz privāto dzīvi var tikt aizskartas, arī pārkāpjot personas komercnoslēpuma aizsardzības intereses.¹³ Arī EST tiesības uz komercnoslēpumu secina no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. panta, kurā noteikta privātās dzīves neaizskaramība.¹⁴ Vienlaikus atsevišķu kategoriju lietās tā atsaucas arī uz tiesībām veikt uzņēmējdarbību, uzņēmējdarbības brīvību un tiesībām uz īpašumu.¹⁵ Diemžēl autores rīcībā nav informācijas, ka Satversmes tiesa kādas lietas ietvaros būtu aplūkojusi tiesības uz komercnoslēpumu.

Tāpat kā tiesību uz taisnīgu tiesu elementi, arī tiesības uz komercnoslēpumu nav absolūtas.¹⁶ Viens no to izņēmumiem ir efektīvas tiesību aizsardzības prasības un lietas dalībnieku tiesības uz aizstāvību.¹⁷

Lai panāktu lietu taisnīgu un tiesisku izskatīšanu, tiesa var izprasīt un saņemt visus tai nepieciešamos pierādījumus no jebkuras personas, tostarp komersantiem. Tad līdzās komersanta tiesiskajai interesei, lai komercnoslēpums nenonāktu trešo personu rīcībā, ir tā pienākums izsniegt tiesai arī tādu informāciju, kas satur komercnoslēpumu. Tas gan nenozīmē, ka informācija publiski tiesiskajās attiecībās ar valsti zaudē aizsardzību un būtu pieļaujama šīs informācijas prettiesiska nonākšana citu personu rīcībā.

Iepriekš minētā komersanta tiesiskā interese valstij ir jānodrošina arī tiesvedības ietvaros. Lai tiesa gan konkrētās administratīvās lietas izskatīšanas ietvaros, gan vispārīgi kā viena no valsts varas nesējām iemantotu lietas dalībnieku un sabiedrības uzticību, tai ir jānodrošina komercnoslēpuma saturošas informācijas aizsardzība.