1. Demokrātijas būtība un pilsoniska sabiedrība

Demokrātija ir iespējama tikai pilsoniskā sabiedrībā – tātad sabiedrībā, kas sevi organizē tādas valsts formā, kuras leģitimitāte izriet no tautas, kur pilsoņi aktīvi piedalās publisko lietu lemšanā un kur valsts nodrošina tiesiskumu un indivīda pamattiesības, it sevišķi pilsoniskās un politiskās brīvības.

Mūsdienu demokrātija ir valsts iekārta, kas nodrošina šādas pilsoniskas sabiedrības funkcionēšanu. Pilnvērtīga demokrātija iespējama tikai tad, ja attiecīgā sabiedrība organizējas valsts formā. Jāņem vērā, ka demokrātija nevar pastāvēt bez valsts. Demokrātija tātad ir noteikta valsts iekārta, kas nesaraujami saistīta ar pilsonisko sabiedrību.

Turpretim valsts kā sabiedrības organizācijas forma nav obligāti saistīta ar demokrātisku valsts iekārtu un pilsonisku sabiedrību. Tai var būt arī citas valsts iekārtas – piemēram, autoritāra vai totalitāra (ar dažādām jauktām un pārejas formām), tajā var pastāvēt citi sabiedrības modeļi. Savukārt pilsoniska sabiedrība var pastāvēt tikai tad, ja tai ir sava valsts, kuras valsts iekārta ir demokrātiska. Pilsoniska sabiedrība nevar pilnvērtīgi funkcionēt, piemēram, autoritārā valsts iekārtā, par totalitāru nemaz nerunājot.

1.1. Latvija kā demokrātiska valsts

Latvija ir dibināta kā demokrātiska valsts. Tā ir latviešu nācijas pašnoteikšanās idejas īstenojums. Latviešu nācijai – atšķirībā no daudzām citām Eiropas nācijām – vēsturiski nav bijis savas valsts un nav bijis savas aristokrātijas, kas būtu varējusi dibināt valsti saskaņā ar saviem priekšstatiem par sabiedrības struktūru un valsts uzbūvi.

Tādēļ demokrātija latviešiem bija vienīgā iedomājamā Latvijas valsts iekārtas forma, jo tikai šī forma spēja aptvert un integrēt visus latviešus kā tautu. Par citām valsts iekārtas formām netika pat īsti diskutēts. Latvija piedzima kā demokrātija. Demokrātija ir ierakstīta Latvijas valsts "ģenētiskajā kodā". Tādēļ demokrātiskā valsts iekārta ir Latvijas konstitucionālās identitātes neatņemama sastāvdaļa. Laika posms no 1934. gada līdz 1940. gadam ir uzskatāms par antikonstitucionālu izņēmumu.

1.2. Procesuālā un saturiskā demokrātija

Demokrātiju var izprast gan procesuāli – kā procedūru, veidu, kādā tiek pieņemti valsts lēmumi, gan materiāli (saturiski) – kā valsts un sabiedrības struktūru, kuras pieņemto lēmumu saturs balstās uz noteiktiem (demokrātiskai iekārtai atbilstošiem) principiem.

Procesuālā demokrātija darbojas tad, ja vairākums valda un mazākums pakļaujas, taču – vai mūsdienīgai, konstitucionālai demokrātijai pietiek ar to vien, ka lēmums atbilst vairākuma gribai? Vai tomēr šim lēmumam ne vien ir jābūt pieņemtam šādā demokrātiskā veidā, bet arī jāatbilst zināmiem saturiskiem principiem, kuri ir jāievēro arī vairākumam?

Moderna konstitucionāla demokrātija vairs nav tikai procesuāla. Tas, ka lēmumu pieņem vairākums, ir nepieciešams, bet vēl nepietiekams tās elements.