Sociālās dzīvojamās telpas institūts

Sociālais dzīvoklis ir pašvaldības dzīvojamā telpa, kurai ar pašvaldības domes lēmumu ir noteikts sociālā dzīvokļa statuss. No minētā izriet, ka sociālai dzīvojamai telpai piemīt īpašību kopums, kas to atšķir no citiem mājokļiem, kurus izīrē pašvaldība. Skaidrības ieviešanai jāmin, ka būtiskākās atšķirības, kas izdala sociālo dzīvojamo telpu no pašvaldības izīrētā dzīvokļa, ir šādas: sociālai dzīvojamai telpai normatīvajos aktos noteikta maksimāli pieļaujamā platība; tā tiek izīrēta likumā "Par sociālajiem dzīvokļiem un sociālajām dzīvojamām mājām" (turpmāk arī – Likums) un pašvaldības saistošajos noteikumos noteiktam personu lokam; Likums noteic sociālā dzīvokļa termiņu (līdz sešiem mēnešiem); sociālā dzīvokļa īres maksai ir jābūt zemākai par īres maksu, kas noteikta attiecīgās kategorijas pašvaldības dzīvokļiem (pašvaldība var segt arī daļu no maksas par komunālajiem pakalpojumiem); sociālā dzīvokļa īres līgumu var atjaunot, ja persona pilda īres līguma saistības un atbilst Likumā vai pašvaldības saistošajos noteikumos noteiktajiem kritērijiem; Likums izsmeļoši noteic personu loku, kurus var iekļaut sociālās dzīvojamās telpas īres līgumā; Likumā noteikti gadījumi, kuros, izbeidzot sociālās dzīvojamās telpas īres līgumu, pašvaldībai iestājas pienākums personai (ģimenei) ierādīt citu – mazāk labiekārtotu sociālo dzīvokli, noslēdzot jaunu sociālā dzīvokļa īres līgumu.

Valstij nav pietiekamu dzīvojamā fonda resursu un iespēju sniegt sociālo palīdzību visiem, tādēļ ir jānosaka zināmi kritēriji.¹ Kārtību, kādā tiek izīrētas sociālās dzīvojamās telpas, regulē likums "Par sociālajiem dzīvokļiem un sociālajām dzīvojamām mājām". Minētā likuma 10. panta pirmā daļa paredz, ka sociālo dzīvokli izīrē uz pašvaldības institūcijas lēmuma pamata personai (ģimenei), kura atzīta par tiesīgu īrēt sociālo dzīvokli.² Šādos apstākļos secināms, ka sociālais dzīvoklis netiek izīrēts visiem interesentiem, kas vēlas saņemt pašvaldības palīdzību mājokļa jautājumu risināšanā, bet normatīvajos aktos noteiktam personu lokam.

Normatīvā regulējuma pastāvošās nepilnības un to iespējamie risinājumi

Izīrējot sociālos dzīvokļus, praksē nākas saskarties ar būtiskiem trūkumiem sociālās dzīvojamās telpas izīrēšanas tiesiskajā regulējumā. Autore konstatējusi, ka tālāk norādītie grozījumi jāveic gan esošajās tiesību normās, gan Likumā jāiestrādā jaunas. Potenciālo grozījumu saturs aptver gan tīri tehniskas dabas jautājumus, aizstājot spēku zaudējušās tiesību normas ar spēkā esošiem tiesību aktiem, gan jaunu materiāltiesisku normu ieviešanu, kas veiks līdz šim neregulētu vai daļēji regulētu tiesisko attiecību sakārtošanu.

1. Likuma "Par sociālajiem dzīvokļiem un sociālajām dzīvojamām mājām" 5. pants, kas noteic personas (ģimenes), kurām ir tiesības īrēt sociālos dzīvokļus, satur atsauci uz spēku zaudējušiem tiesību aktiem. Tā, piemēram, minētā Likuma 5. panta otrā daļa noteic, ka persona (ģimene) ir sociāli maznodrošināta (trūcīga), ja tā atzīta par tādu saskaņā ar likumu "Par sociālo palīdzību".