1.1. Lietā C-157/15 G4S Secure Solutions 2003. gadā S. Achbita, kas pieder pie musulmaņu konfesijas, tika pieņemta darbā kā reģistratore uzņēmumā G4S, kurš ir privāts uzņēmums un kurš tostarp sniedz reģistratūras pakalpojumus gan valsts, gan privātā sektora klientiem. S. Achbita darbā pieņemšanas laikā G4S pastāvēja nerakstīts iekšējās kārtības noteikums, ka darbinieki darba vietā nedrīkst nēsāt redzamas politiskas, filozofiskas un reliģiskas atšķirības zīmes.¹

2006. gada aprīlī S. Achbita darīja zināmu savai priekšniecībai, ka viņa iecerējusi darba laikā nēsāt islāmisko lakatu. Atbildē G4S direkcija norādīja, ka lakata nēsāšana netiks pieļauta, jo redzamu politisko, filozofisko un reliģisko atšķirības zīmju nēsāšana ir pretrunā neitralitātei, ko tiecas ievērot uzņēmums. S. Achbita 2006. gada 12. maijā paziņoja savam darba devējam, ka, sākot ar 15. maiju, viņa nēsās islāmisko lakatu.²

2006. gada 29. maijā G4S pieņēma grozījumus iekšējās kārtības noteikumos, kas stājās spēkā 2006. gada 13. jūnijā, atbilstoši kuriem "darba ņēmējiem ir aizliegts darba vietā nesāt redzamas to politisko, filozofisko vai reliģisko uzskatu atšķirības zīmes un/vai veikt jebkādus ar minēto saistītus rituālus". 2006. gadā 12. jūnijā S. Achbita tika atlaista "viņas kā islāmticīgās izrādītās negrozāmās gribas nēsāt islāmisko lakatu darba vietā dēļ".³

Iesniedzējtiesai radās šaubas, vai Direktīvas 2000/78⁴ 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts interpretējams tādējādi, ka aizliegums nēsāt islāmisko lakatu, kas izriet no privāta uzņēmuma iekšējās kārtības noteikumiem, ar ko vispārēji aizliegts nesāt jebkuras ārējas politiskās, filozofiskās vai reliģiskās pārliecības atšķirības zīmes darba vietā, ir tieša diskriminācija, kas ir aizliegta ar šo direktīvu.⁵

EST norādīja, ka, lai gan šajā direktīvā nav sniegta jēdziena "reliģija" definīcija, tomēr Eiropas Savienības (turpmāk – ES) likumdevējs Direktīvas 2000/78 preambulas pirmajā apsvērumā ir atsaucies uz pamattiesībām, kuras garantētas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, kā arī uz dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām kā ES vispārējiem tiesību principiem, kuri ir atkārtoti apliecināti ES Pamattiesību hartā.