Šis ir pēdējais šī gada žurnāls "Jurista Vārds", jau pēc pāris dienām klāt būs Ziemassvētki. Visticamāk, arī Tu, cienījamo lasītāj, gaidi brīdi, kad gada nogales skrējiens beigsies un klāt būs sengaidītais miera mirklis. Kādam tas pienāks caur reliģisku pieredzi, cits priecāsies pie ģimenes svinību galda, vēl kāds izlems beidzot vienkārši nestrādāt un nedarīt arī neko citu. Izvēles iespēju ir daudz.

Tomēr līdz Ziemassvētkiem un arī Jaunajam gadam vēl jānodzīvo – paspējot izpildīt lielo un neatliekamo darbu sarakstu, sarūpējot apsveikumus un dāvanas, izvadājot bērnus pa "eglītēm" un pašam izskrienot cauri darbavietu burziņiem (kur nu vēl ekstrēmais variants, ja pašam tādi jārīko!) utt.

Šajā laikā ir ļoti būtiski nepazaudēt pašam sevi, lai ilgi gaidītajās svētku dienās neattaptos spēku un dzīvesprieka izsīkumā. Šī komplicētā uzdevuma veikšanai padomus līdzās piparkūku receptei decembrī sniedz katrs populārs izklaides žurnāls, un "Jurista Vārds" bez šaubām negribētu būt izņēmums, kaut arī esam radikāli cita profila izdevums.

Mūsu padoms nebūs sevišķi oriģināls, toties labi pārbaudīts. Un tas būtu – dzīvesprieka stiprināšana, paraugoties uz pasauli no komiskās puses. Juristu gadījumā plašu izejvielu šim nolūkam sniedz pati tieslietu nozare, kur, neskatoties uz ārkārtīgi nopietno misiju, netrūkst bagātīga materiāla, kas pārspēj labākās komēdijas.

Lūk, piemēram, ziņa par to, ka Austrijas un Bavārijas tiesās pieaug civillietu skaits, kurās puses cīkstas par un pret Alpu reģiona idilles līdz šim neatņemamo sastāvdaļu – govju zvaniem (tie, apsieti dzīvniekam ap kaklu, ar savu troksni ļauj saimniekiem kalnu ganībās atrast ganāmpulku). Izrādās, govju zvanu pastāvīgā šķindoņa, kā arī mājdzīvnieku mēslu smaka, zosu gāgināšana u.c. lauku dzīves "blakusefekti" nomācoši traucē daudzus jaunpienācējus, kas, pilsētas stresa mākti un svaiga gaisa nogribējušies, iegādājas aizvien dārgākos īpašumus idilliskajos kalnu ciematiņos. Savukārt vietējie zemnieki atsakās zvanus aizstāt, piemēram, ar GPS raidītājiem – ne vien izmaksu dēļ, bet arī ar argumentu, ka govju zvanu šķindēšana ir Alpu kultūras un tradicionālā dzīvesveida sastāvdaļa, turklāt – "kam nepatīk govju zvani, lai nenāk dzīvot laukos!". Ko dara tiesas šajās lietās? Aicina uz samērību – mazliet (saprātīgi) ierobežot zvanu lietojumu (varbūt nedzīt lopus melnā naktī gar kaimiņmājas logiem?) un piebremzēt arī jaunpienācēju kategoriskās prasības pēc pilnīga klusuma.

Savukārt Londonā pagājušajā nedēļā kāds vidēja vecuma kungs, iespējams, tieši pirmssvētku stresa stāvoklī bija nolēmis savas tiesības uz klusumu panākt saviem spēkiem: pēc strīda ar citu vilciena pasažieri par to, ka tas pārāk skaļi runā pa telefonu, kungs iekoda ausī, taču netrāpīja pašam telefona lietotājam, bet gan viņa ceļabiedram, kura auss gliemežnīca uzbrukumā cieta tik stipri, ka nācās doties uz slimnīcu. Kodējs pašlaik izsludināts policijas meklēšanā, jo tūlīt pēc uzbrukuma izkāpis no vilciena.

Abi šie gadījumi mums sniedz trauksmainajam pirmssvētku laikam tik noderīgo izklaidi, ļaujot atviegloti uzelpot par to, ka arī citi un citās valstīs iekuļas stresā, nespēj valdīt pār sevi un nonāk traģikomiskās situācijās. Turklāt abi šie gadījumi liek domāt arī par to, ka sava ego piebremzēšana, saprātīga uzvedība un – beigu beigās – vienkārši spēja veidot labas attiecības ar apkārtējiem ir liela dzīves māksla.

Lai mums visiem izdodas skaisti un līdzsvaroti sagaidīt gada nogali!

Priecīgus Ziemassvētkus un uz tikšanos 2018. gadā!