Dzejnieks un publicists

Topošais jurists un diplomāts H. Albats ir dzimis 1879. gada 24. augustā Cēsu apriņķa Veļķu pagasta "Jaunzemos" lauksaimnieku Pētera un Līzes (dz. Allupe) ģimenē. Mācījies Veļķu pagastskolā un 1895. gadā pabeidzis Vecpiebalgas draudzes skolu. Pēc Valkas skolotāju semināra beigšanas 1898. gadā līdz 1904. gadam bija skolotājs Ozolaines patversmes skolā Rīgā, Rīgas pilsētas Harasa meiteņu skolā un elementārskolā Sarkandaugavā.¹

No 1904. līdz 1910. gadam H. Albats studēja Maskavas Universitātes Juridiskās fakultātes Ekonomiskajā un juridiskajā nodaļā, bet līdz 1913. gadam zināšanas tiesību zinātnē, īpaši starptautiskajās publiskajās tiesībās, tika papildinātas universitātēs Parīzē un Heidelbergā.² Lai gan pēc Maskavas Universitātes absolvēšanas H. Albats varēja strādāt labi apmaksātajā advokatūrā, tomēr viņš izvēlējās darbu publicistikā. Jau 1901. gadā H. Albats bija laikraksta "Jaunā raža" līdzstrādnieks.

1909. gadā notika precības ar Bertu Bēķi (1879–1963). Berta, 20. gs. sākumā studējot stomatoloģiju Maskavas augstskolā, aktīvi iesaistījās turienes latviešu sabiedriskajā dzīvē un tā arī iepazinās ar topošo juristu H. Albatu. Abiem laulībā piedzima dēli Bruno (1908–1995 ASV), Huberts (1912–1943, no 1941. gada izsūtījumā) un Pauls (1917–1941, būdams partizāns, kritis cīņa pret Sarkano armiju).³

Gadsimta mijā H. Albats publicēja literārkritiskus rakstus un rakstīja arī dzejoļus ar pseidonīmu Helgi. Dzejas lietpratēji jaunajam dzejniekam pat pareģoja spožas sekmes.⁴ Komponists Emīls Dārziņš ar jaunā dzejnieka vārdiem 1903. gadā komponēja divas solodziesmas "Mana laime" un "Mātes gars",⁵ kas ātri kļuva populāras un arī mūsdienās tiek regulāri iekļautas koncertu repertuāros.

Kā labu starptautisko tiesību lietpratēju un ārpolitikas pazinēju H. Albatu Maskavā iesaistīja redakcijas darbā par ārlietu redaktoru kultūras avīzē "Russkije vedomosti", kas bija Maskavas profesoru izdevums.⁶ Tāpat no 1912. līdz 1915. gadam H. Albats bija lielās dienas avīzes "Dzimtenes Vēstnesis" redakcijas loceklis.⁷ H. Albata laikabiedrs Artūrs Bērziņš par šo posmu atceras: "Tas laikam bija vienīgais latviešu preses orgāns, kurā viņš bijis par redaktoru. Jāliecina, ka Albats bija liela stila publicists, brīnum labi orientēts visās lietās, par kurām rakstīja. Rakstīja konkrētā un koncentrētā stilā, bagātā valodā, bez liekas izprātošanas un izrunāšanās. Kad avīzes izdevēji 1914. g. izsolīja par 100 rindās saspiestu ievadrakstu līdz tam nedzirdēti augstu honorāru – 15 kap. par rindu, vienīgi Albats prata rakstīt tik īsi, bet visi citi avīzē klāja tālāk "lielos palagus"."⁸

Papildus tam 1914. gadā H. Albats bija laikraksta "Jaunais Baltijas Vēstnesis" redaktors.⁹ No 1915. līdz 1918. gadam H. Albats bija arī Viskrievijas Zemstu savienības pilnvarnieks karagūstekņu un bēgļu lietās.¹⁰

H. Albata vispusīgās zināšanas un publicista talants 20. gs. 20.–30. gados izpaudās arī darbā pie Latviešu konversācijas vārdnīcas izveides. Viņš ir autors vairāk nekā 200 rakstiem, kas velīti diplomātijas un jurisprudences tēmām, piemēram, par Tautu Savienību, Briāna–Kelloga paktu, pacifismu, neitralitāti.

Darbs Latvijas ārlietu dienestā

Lai izprastu H. Albata profesionālo devumu Latvijas ārlietu dienesta izveidē un nostiprināšanā, ir jāieskicē vēsturiskais fons un tās laikmeta paradigmas, kas noteica Latvijas ārpolitisko virzību un apstākļus, kādos ar Latvijas valsti tapa arī ārlietu dienests.

Proti, nākamajā dienā pēc Latvijas Republikas neatkarības pasludināšanu, t.i., 1918. gada 19. novembrī, Latvijas Tautu padome apstiprināja pirmo Latvijas pagaidu valdību, kurā Zigfrīdam Annai Meierovicam bija uzticēts ārlietu ministra amats.¹¹ Latvijas ārlietu dienesta izveidošana jau no sākuma notika intensīvā un sarežģītā darbībā, jo praktiski līdz 1919. gada jūlijam Latvijas ārlietu dienesta vadības centrs atradās ārzemēs (Londonā un vēlāk Parīzē).¹² Tam bija vairāki iemesli. Pirmkārt, jau no Latvijas valsts proklamēšanas dienas Z.A. Meierovicam bija jāpanāk Latvijas valsts de facto un de iure starptautiskā atzīšana, jo tikai līdz 1919. gada jūlijam oficiāli Latviju de facto bija atzinušas Lielbritānija, Vācija, Japāna un Haiti. Pārējās valstis rēķinājās ar Krievijas impērijas atjaunošanas iespējamību, tāpēc nogaidīja.¹³ Otrkārt, jaunās valsts ārpolitiskos centienus Latvijas teritorijā traucēja gan vācu, gan vēlāk arī lielinieku vara.¹⁴

1919. gada 3. jūlijā Z.A. Meierovics no Parīzes devās uz Londonu, Kopenhāgenu un Stokholmu, kur risināja valsts pārstāvniecību darbības jautājumus,¹⁵ un 23. jūlijā ieradās Rīgā, lai praktiski sāktu Ārlietu ministrijas kā Pagaidu valdības ārlietu resora centrālās iestādes izveidošanu un vadīšanu no nulles.¹⁶ Pēc līdzekļu saņemšanas 29. jūlijā tika izdota pirmā pavēle par ministrijas darbinieku pieņemšanu.¹⁷ 1919. gada otrajā pusē Ārlietu ministrija tika veidota atbilstoši valsts iekšpolitiskās un ārpolitiskās situācijas izvirzītajiem uzdevumiem.¹⁸

Vēsturnieks A. Lerhis norāda uz apstākli, ka viens no grūtākajiem uzdevumiem, organizējot Ārlietu ministrijas darbu, bija piemērotu un lietpratīgu darbinieku izvēle, jo diplomātijas un informācijas darbs prasīja Latvijas idejai uzticīgus, izglītotus, organizatoriskā un tehniskā darbā pieredzējušus darbiniekus ar svešvalodu zināšanām.