Reti kur ir vērojama tik liela dažādība amata pienākumu specifikā un darba atlīdzībā kā tieslietu nozarē. Liela daļa no juristu profesijām ir ar likumu reglamentētas (nepieciešamās izglītības cenzs, vecuma un iepriekšējās pieredzes slieksnis, eksaminācijas un tālākizglītības kārtība, profesijas pašpārvalde, šaura specializācija, dažādi atalgojuma avoti un aprēķināšanas metodika u.c.), vairākām juristu profesijām ar nolūku paaugstināt amatpersonu neatkarību ir faktiski noteikta mūža nodarbinātības garantija (tiesneši, advokāti, notāri, tiesu izpildītāji), dažās darbojas numerus clausus princips utt.

Pēdējo nedēļu laikā sabiedrības uzmanības centrā nonākušas divas juridiskās profesijas – abas to atalgojuma dēļ.

15. februārī, otrajā lasījumā izskatot "Grozījumus Tiesu izpildītāju likumā" (Nr. 1084/Lp12), Saeima noraidīja faktiski visus deputāta Valda Kalnozola (ZZS) iesniegtos priekšlikumus (tos nebija atbalstījusi arī Juridiskā komisija), izņemot vienu – to, kas piedāvā noteikt "griestus" tiesu izpildītāju amata atlīdzībai no atgūtās summas 2,5 % un 10 000 eiro apmērā. Kaut arī debatēs grozījumu iesniedzējs atzina, ka priekšlikums ir juridiski nenoslīpēts, arī citi debatētāji, bagātīgi ilustrējot ar piemēriem un atsaucoties arī uz Valsts kontroles viedokli, bija vienisprātis, ka līdzšinējā tiesu izpildītāju atlīdzības noteikšanas kārtība ir pieļāvusi nesamērības. Faktiski šim skatījumam pievienojās arī Juridiskā komisija, norādot, ka ir jau vērsusies Tieslietu ministrijā ar aicinājumu apsvērt nepieciešamību pārskatīt tiesu izpildītāju atlīdzības takses.

Savukārt 1. martā Saeima steidzamības kārtībā divos lasījumos pieņēma grozījumus Kredītiestāžu likumā (1163/Lp12), kas paredz ļoti būtiski samazināt kredītiestādes likvidatora un likvidatora palīga vai maksātnespējas administratora atlīdzību, samazinot šīs atlīdzības aprēķināšanai izmantojamo bāzi par to apjomu, ko veido naudas līdzekļi likvidējamās vai administrējamās kredītiestādes kasē, tās noguldījumi Latvijas Bankā, brīvi pieejamie (neapgrūtinātie) naudas līdzekļi kredītiestādēs un citi faktiski bez problēmām atgūstamie līdzekļi. Tādējādi, likumdevēja ieskatā, tiks palielināts kreditoriem faktiski izmaksājamo līdzekļu apmērs, kā arī netieši tiks samazināti citu kredītiestāžu maksājumi noguldījumu garantiju fondā. Pēc frakcijas "Vienotība" ierosinājuma (pretēji Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas viedoklim) Saeima arī noteica likvidatora un viņa palīga kopējās ikmēneša atlīdzības "griestus" – 100 tūkstoši eiro.

Šī Saeimas izlēmīgā rīcība bez šaubām saistīta ar bankas ABLV sabrukuma procesu, kura gaitā izskanēja informācija par paredzamo ārkārtīgi lielo atlīdzību, ko saskaņā ar iepriekšējo regulējumu saņemtu šīs kredītiestādes likvidatori. Turklāt arī pati banka kā galveno argumentu lēmumā par pašlikvidāciju bija norādījusi tieši līdz šim Latvijā notikušos maksātnespējas un likvidācijas procesus un to, ka tikai pašlikvidējoties vislabāk spēs nodrošināt savu aktīvu aizsardzību, lai norēķinātos ar visiem klientiem (t.i., pasargājot šos aktīvus no likvidatoriem).

Abi šie gadījumi var tikt vērtēti no dažādiem aspektiem. Pirmkārt to, iespējams, varētu uzskatīt par personisku motīvu vadītu populismu (V. Kalnozola gadījumā). Otrkārt – par priekšvēlēšanu noskaņās esoša likumdevēja piespiedu reakciju uz sabiedrības nokaitēto noskaņojumu (gan tiesu izpildītāju, gan banku likvidatoru atlīdzības noteikšanas kārtība taču bija labi zināma arī līdz šim). Treškārt, šādu būtisku grozījumu strauju pieņemšanu var kritiski aplūkot no likumdošanas kvalitātes viedokļa.

Tomēr abos gadījumos iezīmējas vienojošs apstāklis – jautājums par padarītā darba un atlīdzības samērīgumu, kā arī konkrētā amata mērķiem un nozīmi visas tiesiskās sistēmas funkcionēšanas kopainā (arī salīdzinājumā ar citām tās pašas tiesiskās sistēmas juridiskajām profesijām).