Pirms aizgādības, kā arī vecāku tiesību un pienākumu izvērtēšanas vispirms jāatzīmē, ka starptautiskajos un nacionālajos tiesību aktos nostiprināts bērna tiesību un interešu prioritātes princips. Šis princips pozitivizēts, piemēram, ANO Bērnu tiesību konvencijas 3. pantā, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. pantā, kā arī Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6. pantā (šī panta pirmajā daļā noteikts, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, bērna tiesības un intereses ir prioritāras; savukārt otrajā daļā noteikts, ka visām darbībām attiecībā uz bērnu neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts vai pašvaldību institūcijas, sabiedriskās organizācijas vai citas fiziskās vai juridiskās personas, kā arī tiesas un citas tiesībaizsardzības iestādes, prioritāri ir jānodrošina bērna tiesības un intereses).

Bērna tiesību un interešu prioritātes princips jāņem vērā, analizējot un piemērojot jebkuru ar aizgādību un vecāku tiesībām un pienākumiem saistītu tiesību normu.

1. Vecāku tiesības, pienākumi un aizgādība

Civillikuma 177. panta pirmajā daļā noteikts, ka līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā. Turpmākajās šī panta daļās definēts aizgādības saturs, proti, aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu. Bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, t.i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam). Bērna uzraudzība nozīmē rūpes par bērna paša drošību un trešās personas apdraudējuma novēršanu. Ar tiesībām noteikt bērna dzīvesvietu saprotama dzīvesvietas ģeogrāfiskā izvēle un mājokļa izvēle. Rūpes par bērna mantu nozīmē gādību par bērna mantas uzturēšanu un izmantošanu tās saglabāšanai un vairošanai. Judikatūrā ir secināts, ka vecāku aizgādības jēdziens ietver arī visu bērna ar tiesību normām aizsargāto tiesību un interešu aizstāvēšanu, un viens no aizgādības elementiem (uzraudzība) ir arī rūpes par bērna drošību, kas nozīmē, piemēram, arī rūpes par bērna iespējamo apdraudējumu internetā.¹

Saskaņā ar Civillikumu atsevišķas vecāku tiesības un pienākumi pastāv arī papildus (ārpus) Civillikuma 177. pantā noteiktajām tiesībām un pienākumiem. Tas secināms no Civillikuma 179. panta otrās daļas, kurā noteikts, ka pienākums gādāt par bērna uzturēšanu neizbeidzas, ja bērns ir šķirts no ģimenes vai nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem. Tāpat arī Civillikuma 181. pantā noteikts, ka bērnam ir tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar jebkuru no vecākiem (saskarsmes tiesības). Katram vecākam ir pienākums un tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar bērnu. Šis noteikums piemērojams arī tad, ja bērns ir šķirts no ģimenes vai nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem. Tam vecākam, kurš nedzīvo kopā ar bērnu, ir tiesības saņemt ziņas par viņu, it īpaši ziņas par viņa attīstību, veselību, sekmēm mācībās, interesēm un sadzīves apstākļiem.

Jau Civillikuma 179. un 181. pantā ietvertā regulējuma gramatiskā interpretācija norāda uz to, ka pienākums uzturēt bērnu, kā arī saskarsmes tiesības un tiesības uz informāciju pastāv neatkarīgi no aizgādības. Par to liecina abos šajos pantos lietotais plašais formulējums – "ja bērns ir šķirts no ģimenes vai nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem", kurš piemērojams vairākos atšķirīgos gadījumos, piemēram, kad pastāv kopīga aizgādība, bet bērns dzīvo pie viena no vecākiem, kā arī tad, ja nodibināta atsevišķā aizgādība.