Vadošo kandidātu procesa, ko pazīst arī kā Spitzenkandidaten (vadošie kandidāti – no vācu val.) procesu, būtība ir dot vēlētājiem iespēju Eiropas Parlamenta (Parlaments) vēlēšanās ne tikai noteikt tā sastāvu, bet arī to, kas būs nākamais Eiropas Komisijas (Komisija) priekšsēdētājs. Process izpaužas tādējādi, ka pirms Parlamenta vēlēšanām Eiropas politiskās partijas nosaka savus vadošos kandidātus Komisijas priekšsēdētāja amatam un par Komisijas priekšsēdētāju kļūst kandidāts, kurš iegūst jaunievēlētā Parlamenta atbalstu.

Vēsturiski Parlamentam nebija nekādas teikšanas Komisijas priekšsēdētāja izvēles procesā. Tikai ar Māstrihtas līgumu Parlaments ieguva tiesības apstiprināt Komisiju, pirms tās locekļi stājās amatā, savukārt Amsterdamas līgums paredzēja, ka Komisijas priekšsēdētāja kandidāts ir jāapstiprina Parlamentam, tomēr tā izvēle palika dalībvalstu valdību ziņā. Neskatoties uz līgumos noteikto, Parlaments pastāvīgi centās iegūt arvien lielāku teikšanu Komisijas priekšsēdētāja izvēlē, gan 1981. gadā aizsākot simboliskus balsojumus par Komisijas prezidenta kandidātu, gan ieviešot praksi, ka topošie priekšsēdētāji Parlamentā prezentēja savas programmas, gan rosinot parlamentārās diskusijas. Ar Lisabonas līgumu Līguma par Eiropas Savienību 17. panta 7. punktā tika ietverts noteikums, ka Komisijas priekšsēdētājs tiek izvēlēts, ievērojot Parlamenta vēlēšanu rezultātus, kā arī tieši Parlaments ar balsu vairākumu ievēlē Komisijas priekšsēdētāju. Šo izmaiņu mērķis bija veicināt Komisijas priekšsēdētāja izvēles caurspīdīgumu, viņa atbildību vēlētāju priekšā un leģitimitāti, kam cita starpā bija jāveicina vēlētāju aktivitāte.

Lisabonas līgums ir iedvesmojis Spitzenkandidaten procesa izveidi, kas pirmo reizi tika īstenots 2014. gada Parlamenta vēlēšanās. Proti, 2012. gadā ar rezolūciju Parlaments mudināja Eiropas politiskās partijas nominēt savus kandidātus Komisijas priekšsēdētāja amatam, norādot, ka tiek sagaidīts, ka šiem kandidātiem būs vadošā loma parlamenta vēlēšanu kampaņās. Eiropas Parlaments arī lika noprast, ka tieši kandidāts, kura partija iegūs visvairāk vietas Parlamentā, būs pirmais, kura kandidatūra Komisijas priekšsēdētāja amatam tiks apsvērta. Līdzīgs Parlamenta paziņojums ir bijis, arī gatavojoties vēlēšanām.

Spitzenkandidaten process tiek vērtēts pretrunīgi. Tā atbalstītāji uzsver šā procesa demokrātiskumu, taču tam tiek veltīta arī nopietna deva kritikas, kas attiecas uz varas balansa izmaiņām starp Parlamentu un Padomi, kā arī uz Komisijas politizāciju, zināmā mērā apdraudot tās funkcijas.

Tuvojošos Parlamenta vēlēšanu kontekstā jautājums par Spitzenkandidaten procesu atkal ir aktualizējies. Pieredze no iepriekšējām vēlēšanām, kad, neskatoties uz šo jauno procesu, vēlētāju skaits pat saruka, sasniedzot jebkad zemāko vēlētāju aktivitāti, rada šaubas par šā procesa efektivitāti. Jānorāda arī, ka tiek prognozēts, ka lielākā partija – Eiropas Tautas partija (EPP) – pēc vēlēšanām iegūs visvairāk vietu Parlamentā, tāpēc Komisijas priekšsēdētāja amatu varētu iegūt tās izvirzītais kandidāts Manfrēds Vēbers. Arī minētais apstāklis rada šaubas par Komisijas priekšsēdētāja izvēles procesa lietderību. Tomēr, lai arī ir novērojama dalībvalstu neapmierinātība ar Spitznkandidaten procesu (piemēram, 2018. gada februāra neformālā Eiropas Savienības līderu sanāksmē atzīstot, ka dalībvalstu valdības nevar sniegt garantiju, ka tās atbalstīs kādu no vadošajiem Komisijas priekšsēdētāja kandidātiem, kā arī Francijas prezidents E. Makrons, gan nesekmīgi, bet rosināja jaunu Parlamenta deputātu vēlēšanu sistēmu, izveidojot internacionālus sarakstus), šajās vēlēšanās ir par vēlu, lai no tā atkāptos. Tomēr šajā diskusijā būs nozīme tuvojošos vēlēšanu rezultātiem, kas var nostiprināt Spitzenkandidaten procesu vai arī dot pamatu jaunu risinājumu meklēšanai.