Jāatzīmē, ka Latvijā bijušās Latvijas PSR (turpmāk – LPSR) VDK dokumenti saglabājušies fragmentēti, dokumentu pārņemšanas process līdz šim nav bijis pārskatāms, nav zināms – kāda veida dokumentus un cik skrupulozi atbildīgās institūcijas tos ir pārņēmušas. Laikā no 1991. gada septembra līdz 1993. gada beigām tie tika sadalīti starp valsts institūcijām – Latvijas Valsts arhīvu (turpmāk – LVA), Prokuratūru, Latvijas Republikas Augstāko padomi (turpmāk – LR AP), Totalitārisma seku dokumentēšanas centru (turpmāk – TSDC), Iekšlietu ministriju (turpmāk – IeM), vēlāk Policijas akadēmiju.¹

LPSR VDK dokumentu pieņemšanas process LVA

1991. gada 24. augustā LR AP pieņēma lēmumu "Par PSRS valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā", kas paredzēja likvidēt LPSR VDK.² Lēmuma 4. punkts paredzēja PSRS valsts drošības iestādēm Latvijas teritorijā atņemt izziņas un izmeklēšanas funkcijas, bet izziņā un izmeklēšanā esošās lietas nodot Latvijas Republikas Prokuratūrai. Lēmuma 8. pants paredzēja LPSR VDK īpašumu pārņemt Latvijas Republikas īpašumā, 11. punkts uzdeva likvidētās LPSR VDK arhīvu (krimināllietu kopojumu) nodot Latvijas Republikas Valsts arhīvu ģenerāldirektoram. 12. punkts uzdeva LPSR VDK operatīvo arhīvu un kartotēkas pārņemt speciālai LR AP izveidotai deputātu komisijai.³ Lai kontrolētu likvidētās LPSR VDK operatīvās darbības izbeigšanu un pārņemtu tās īpašumu, tika izveidota speciāla LR AP komisija (komisijas priekšsēdētājs – Vilis Seleckis).⁴

1991. gada 27. augustā ar LR AP Prezidija slēgtās sēdes lēmumu (protokols Nr. 73) tika izveidota komisija sarunu vešanai ar PSRS VDK (komisijas priekšsēdētājs – P. Simsons).⁵ Lēmumā bija norādīts, ka komisija darba nodrošināšanai ir tiesīga pieaicināt citus speciālistus. Divas dienas vēlāk, 29. augustā, LR AP pilnvarotais pārstāvis P. Simsons un PSRS VDK pārstāvji – PSRS VDK pārvaldes priekšnieka vietnieks F. Mjasņikovs un PSRS VDK priekšēdētāja vecākais komsultants S. Kondrašovs – parakstīja Protokolu par Latvijas Republikas Augstākās Padomes un PSRS Valsts drošības komitejas savstarpējām saistībām, lai realizētu LR AP lēmumu "Par PSRS valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā".⁶ Oktobrī (bez datējuma) tika parakstīts papildu protokols.⁷

Lai labāk izprastu Latvijas Komunistiskās partijas (turpmāk – LKP) un VDK dokumentu pārņemšanas procesu 1991. gada rudenī un nodošanu glabāšanā LVA, ir nedaudz jāpakavējas arī pie LKP CK arhīva (Sabiedriski politisko pētījumu centra arhīvs) pārņemšanas. Tam nākotnē VDK dokumentu izpētē varētu būt svarīga metodoloģiska nozīme. Pirmkārt, LKP bija tā, kas uzdeva politiskos, ideoloģiskos uzstādījumus, rīkojumus LPSR VDK. Otrkārt, Valsts arhīvs no bijušā partijas arhīva pārņēma arī LPSR MP VDK pilsētu, rajonu, dzelzceļa, ostu LKP pirmorganizāciju dokumentus. Treškārt, 1991. gada vasaras nogalē un rudenī Valsts arhīvu ģenerāldirekcija (turpmāk – VAĢ), kurai LR AP bija uzdevusi pārņemt LKP un VDK dokumentus, pārņemšanas procesā darbojās vienlaicīgi un paralēli, izveidojot vienu vienotu "Latvijas Komunistiskās partijas un LPSR Drošības komitejas arhīvu pārņemšanas komisiju", kas pārņēma LKP un VDK dokumentus, komisijas pirmā sēde sanāca 1991. gada 26. augustā.⁸

VAĢ izveidoto LKP un LPSR Drošības komitejas arhīvu pārņemšanas komisiju vadīja arhīvu ģenerāldirektors Valdis Štāls.

Komisija 1991. gada 4. septembrī izveidoja darba grupu LPSR Drošības komitejas arhīva dokumentu pārņemšanai.⁹ Sakarā ar LKP un VDK dokumentu pieņemšanu tolaik tika lēsts, ka LVA palielināsies aptuveni par 1 miljonu lietām, bija jāpalielina darbinieku štats par 30–40 cilvēkiem, vajadzīgas jaunas ēkas, kā arī papildu naudas līdzekļi no 700 000 līdz 1 milj. rubļu.¹⁰

Ēkā Raiņa bulvārī 15 turpmāk, līdz 1999. gadam, atradās LKP dokumentu fondi, kurus apstrādāja un aprakstīja LVA Sociālpolitisko dokumentu nodaļa, bet ēkā Ludzas ielā 2 līdz 1998. gadam tika glabāti LPSR VDK krimināllietu un filtrācijas lietu fondi, kas tika pārvesti no VDK arhīvu glabātavas K. Valdemāra ielā 110, kuri vēlāk tika papildināti un kurus apstrādāja un aprakstīja LVA Dienesta dokumentu nodaļa.¹¹

1991. gada 7. oktobra sēdē LVA direktore D. Kļaviņa ziņoja, ka "bijušās VDK dokumentu esamības pārbaude tuvojas nobeigumam. Jāpārņem kartotēkas, lai nodrošinātu pilsoņu pieprasījumu izpildi. Starpvalstu sarunās jāiekļauj jautājums ne tikai par krimināllietu, bet arī par filtrācijas lietu nodošanu LVA un atgriešanu no Uļjanovskas".¹² Tajā pašā 7. oktobrī Valsts arhīvu ģenerāldirektors V. Štāls savā vēstulē Nr. 1-4/106 ziņoja LR AP, ka LVA ir veicis VDK arhīva lietu esamības pārbaudi. Slepenās lietvedības fonda arhīva filtrācijas lietas sastāda 37 592, kuras nepieciešamas tūlītējam darbam pilsoņu izziņu izsniegšanai. LVA pārņēmis 50 pilsoņu pieprasījumus, taču nevar nodrošināt to izpildi, jo nav pārņēmis fonda kartotēku, kas ir VDK operatīvo lietu kartotēkas daļa un satur informāciju par vairāk nekā 20 000 cilvēku.¹³ V. Štāls lūdza LR AP uzdot bijušajiem LPSR VDK arhīva darbiniekiem atdalīt filtrācijas lietu kartotēku no operatīvo lietu kartotēkas un tās nodot LVA, lai varētu nodrošināt pilsoņu pieprasījumu izpildi; starpvalstu sarunās atrisināt jautājumu par 37 592 pārbaudīto filtrācijas lietu un kartotēkas, kā arī vācu armijas celtniecības bataljonos dienējušo karavīru filtrācijas lietu nodošanu LVA un par 19 000 lietu un iznīcināšanas aktu atvešanu no Uļjanovskas V.