Periodiska nonākšana atklātā vai slēptā konfliktā ar likumdevēju ir konstitucionālo tiesu neizbēgamais liktenis, ko nosaka šo institūciju "negatīvā likumdevēja" misija un uzdevums – vērtēt attiecīgās valsts normatīvā regulējuma konstitucionalitāti. Šīs tiesas nereti risina visai sabiedrībai sāpīgas netaisnīgu vai nekvalitatīvu likumu problēmas, tāpēc bieži vien bauda ļoti augstu uzticēšanos un tiek uztvertas kā "pēdējais taisnīguma bastions".

Tomēr nesenie vētrainie notikumi dažādās valstīs liek runāt arī par konstitucionālo tiesu burtisku iesaistīšanos politikā un nacionāla mēroga krīžu risināšanā vai diemžēl arī – gluži otrādi – izraisīšanā. Kaut gan vairākos gadījumos ir runa par situācijām, kādās Latvijas Satversmes tiesa nevar nonākt pat teorētiski (jo tai nav attiecīgu funkciju un pilnvaru), tomēr ir interesanti vērot spraigos notikumus ar tiesnešu līdzdalību.

Piemēram, Ukrainas prezidents Volodimirs Zeļenskis savā inaugurācijas dienā 20. maijā paziņoja par parlamenta atlaišanu un ārkārtas vēlēšanu izsludināšanu. Šis rīkojums tika apstrīdēts Ukrainas konstitucionālajā tiesā, kas ar 11 tiesnešu balsīm par, bet pieciem balsojot pret, atzina rīkojumu par konstitucionālu. Tādējādi vēlēšanas notiks jau 21. jūlijā, un paredzams, ka uzvaru gūs prezidenta izveidotā partija, līdz ar to visticamāk pilnībā izmainot politisko spēku izkārtojumu šajā valstī.

Kaut arī salīdzinājumā ar Ukrainu tās kaimiņvalsts Moldova ir visai neliela, tomēr šķiet, ka iekšpolitiskās problēmas, ar kurām šī Rietumu – Austrumu krustcelēs balansējošā valsts ir nomocījusies pēdējos gados, ir vēl grūtāk izprotamas, un arī tur savu vārdu allaž teikusi šīs valsts konstitucionālā tiesa. Jaunākā krīze saistīta ar šī gada februārī notikušajām parlamenta vēlēšanām, pēc kurām radās grūtības ar koalīcijas izveidi noteiktajā maksimālajā termiņā, bet beigu beigās vienlaikus izveidojās pat divas paralēlas valdības. Kad prezidents atteicās atlaist parlamentu, konstitucionālā tiesa atstādināja no amata pašu prezidentu (ne pirmo reizi!), bet viņa pienākumu izpildītājs izsludināja jaunas vēlēšanas. Tomēr spriedze starp vairākiem varas centriem nerimās, un jūnijā no amata atkāpās vispirms konstitucionālās tiesas priekšsēdētājs, bet pēc tam visi tās tiesneši. Par situācijas tālāko attīstību skaidrības nav.

Skatoties kartē, redzam, ka ģeogrāfiskā ziņā Austrijas Republika no šīm divām valstīm atrodas nebūt ne tik tālu, kaut arī politiskās kultūras un demokrātijas tradīciju ziņā starp tām ir gandrīz vai nepārvarama distance. Tomēr arī Austriju šogad skāra plaša konstitucionāla krīze, kad atklājās, ka divi galēji labējās partijas politiķi bija plānojuši vulgāru politiskas korupcijas shēmu. "Ibizas afēras" rezultātā krita valdība un tika izsludinātas ārkārtas vēlēšanas. Politiskā stabilizatora lomu uzņēmās prezidents, ieceļot pārejas laika "profesionāļu valdību", kuru vadīt uzticēja pie partijām nepiederošajai juristei Brigitai Bīrleinai (Brigitte Bierlein), kura līdz tam bija Austrijas konstitucionālās tiesas priekšsēdētāja (kopumā viņa šai tiesā nostrādāja 17 gadus). Starp citu, Bīreleina ir ne vien pirmā sieviete, kas vadījusi šīs valsts konstitucionālo tiesu, bet arī pirmā, kas atrodas Austrijas valdības priekšgalā. Izrādās, ka konstitucionālās tiesas var dzēst savu valstu politiskās krīzes arī izlīdzot ar kadriem.