Cilvēktiesības Latvijā 1991–1999: galvenokārt ārējs faktors

Lai garantētu neatkarības neatgriezeniskumu, 20. gadsimta 90. gados Latvijas un pārējo Baltijas valstu galvenais mērķis bija veidot demokrātiskas un tiesiskas valstis, kuras iekļautos globālajās un reģionālajās organizācijās, jo īpaši Ziemeļatlantijas Līguma organizācijā (turpmāk – NATO) un Eiropas Savienībā (iepriekš – Eiropas Kopiena; turpmāk – ES). Latvijas ārpolitikas virzienus pēc neatkarības atjaunošanas iezīmēja arī Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs savā 1992. gada 21. februāra uzrunā Eiropas parlamentāro asambleju konferencē Strasbūrā,¹ uzsverot trīs faktorus: (1) diplomātiju, kurā Latvija varētu būt rietumu un austrumu bloku vienojošais elements; (2) tirgus ekonomikas izveidi un nostiprināšanu, lai pārtrauktu administratīvās plānošanas sistēmu un pielāgotos prevalējošai ekonomikai Eiropā; un (3) drošības, stabilitātes un sadarbības pilnveidi atbilstoši Eiropas principiem, kas kopumā palīdzētu Latvijai kļūt par starptautiskās sabiedrības locekli. Savukārt viens no demokrātijas stūrakmeņiem ir cilvēktiesību ievērošana, tādēļ Latvijai vispirms vajadzēja pierādīt, ka tā ir pienācīgi ieviesusi cilvēktiesību aizsardzības standartus un var iestāties Apvienoto Nāciju Organizācijā (turpmāk – ANO), Eiropas Padomē (turpmāk – EP) un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā (iepriekš – Eiropas Drošības un sadarbības apspriede; turpmāk – EDSO), jo dalība šajās organizācijās tika uzskatīta par priekšnoteikumu dalībai NATO un ES.

Jau 1990. gada 4. maija deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" 8. punkts noteica, ka Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākā padome (turpmāk – AP) nolemj "garantēt Latvijas Republikas un citu valstu pilsoņiem, kas pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā, sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības, kā arī politiskās brīvības, kuras atbilst vispāratzītām starptautiskām cilvēktiesību normām".² Tāpat 4. maijā AP pieņēma deklarāciju "Par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautāju­mos",³ ar kuru Latvija pievienojās 50 (pēc grozījumiem – 52) starptautiskiem instrumentiem par cilvēktiesību ievērošanu un aizsardzību. Tādējādi jau pirmajos dokumentos par neatkarības atjaunošanu Latvija skaidri pauda savu nostāju – atjaunot iepriekšējo demokrātisko sistēmu, kuras viena no galvenajām vērtībām bija cilvēktiesību garantēšana atbilstoši starptautiskajiem standartiem.