Dzīvokļa īpašumam kā lietu tiesību objektam Latvijas tiesību zinātnē ir pievērsta salīdzinoši maza uzmanība. Tomēr jautājums par dzīvokļa īpašumu, t.sk. tā sastāvu, ir aktuāls ne vien tādēļ, ka šobrīd spēkā ir pēc skaita otrais likums, kas regulē ar dzīvokļa īpašumu saistītus jautājumus, bet arī tādēļ, ka Saeimas darba kārtībā ir bijuši un arī pašlaik tiek apspriesti grozījumi, kas skar tieši dzīvokļa īpašuma sastāvu, piemēram, likumprojekts "Grozījumi Dzīvokļa īpašuma likumā" (Saeimas likumprojekta reģistrācijas Nr. 183/Lp13).¹ Arī valdības rīcības plānā iekļauts uzdevums rast risinājumu efektīvākai lēmumu pieņemšanai dzīvokļu īpašumos sadalītās ēkās.² Vērtējot likuma normu interpretācijas un piemērošanas aspektus, secināms, ka, izstrādājot grozījumus, būtu jāveic darbs pie plašāka risināmo jautājumu klāsta, ne tikai lēmumu pieņemšanas. Tādēļ, ņemot vērā tēmas aktualitāti, autori aplūkoja ne vien Latvijas tiesību zinātnieku viedokli un tiesu prakses atziņas, bet arī ārvalstu tiesību zinātnieku viedokli par dzīvokļa īpašumu.

Autori šajā rakstā pievērsīsies diviem ar dzīvokļa īpašumu saistītiem aspektiem: dzīvokļa īpašuma statusam un sastāvam, kā arī tam vai dzīvokļa īpašums apskatāms kopsakarā ar superficies solo cedit principu.

Tiesu praksē un tiesību doktrīnā aplūkotie jautājumi par dzīvokļa īpašuma jēdzienu un sastāvu

Tiesu prakses apkopojumā "Kopīpašums", atsaucoties uz 1995. gada likuma 1. pantu, 2010. gada likuma 2. pantu, kā arī Senāta lietu Nr. SKC-59/2011, ir norādīts, ka katra dzīvokļa īpašnieka atsevišķais dzīvokļa īpašums ir patstāvīgs īpašuma tiesību objekts, kas kopā ar dzīvokļa īpašuma domājamo daļu kopīpašumā veido dzīvokļa īpašumu kā tiesiski nedalāmu nekustamo īpašumu. Secinājumu, ka par dzīvokļa īpašumu ir uzskatāms atsevišķais īpašums, rakstā "Publiskās ticamības princips, kopīpašuma tiesības uz nekustamu īpašumu un sacīkstes princips" kritizē profesors J. Rozenfelds, norādot, ka tas ir pretrunā ar tiesību zinātnē izteiktajām atziņām un likuma noteikumiem. Tāpat šajā rakstā viņš norāda, ka kaut arī nekustamā īpašuma satura interpretācijas var būt atšķirīgas, piemēram, vieni uzskata, ka nekustamais īpašums var būt ne tikai zeme, bet arī ēkas, tomēr tiesību zinātnē ir vienots viedoklis par to, ka ar nekustamu īpašumu parasti saprot tikai ķermenisku lietu.