1. Ievads

Vulgāru un aizvainojošu piezīmju izteikšana darbavietā ir tikai viens no situāciju piemēriem, kurās tiek nodarīts kaitējums darbinieka personībai, cieņai vai psiholoģiskajai integritātei. Pēc franču psihiatres Marijas Fransas Iriguajenas (Marie-France Hirigoyen) uzskatiem, psiholoģiska vardarbība¹ izpaužas caur nemanāmiem, bet graujošiem "maziem pieskārieniem": katra darbība pati par sevi nav būtiska vai prettiesiska, bet to sistemātiska atkārtošana grauj personas pašcieņu un pašapziņu.²

Kā psiholoģiskas vardarbības gadījumi tiek risināti Eiropas Savienības (turpmāk – ES) iestādēs un struktūrās? Šī raksta mērķis ir, no vienas puses, ieskatīties psiholoģiskas vardarbības definīcijā ES Civildienesta noteikumu³ izpratnē, kā arī aprakstīt pamatprincipus, pēc kuriem jāvadās iestādei, lai sniegtu nepieciešamo palīdzību tās darbiniekam, kurš uzskata sevi par psiholoģiskas vardarbības upuri. No otras puses, tiks apskatīta Eiropas Savienības Tiesas judikatūra, kas ilustrē, kā šie principi tiek piemēroti konkrētu prasību kontekstā.

2018. gada ziņojumā Eiropas ombude atzina, ka ES iestādes un struktūras pārsvarā ir ieviesušas apmierinošu psiholoģiskas un seksuālas uzmākšanās apkarošanas politiku, taču tās varētu paveikt vēl vairāk, lai apmierinātu #MeToo kustības ietekmētās sabiedrības cerības. Ombude izteica vairākus ierosinājumus stingras un efektīvas procedūras nodrošināšanai uzmākšanās gadījumu izskatīšanā.⁴ Ombude ierosināja stingrāku noteikumu ieviešanu augsta ranga ES amatpersonām, ES iestāžu un struktūru pagaidu darbinieku (piem., stažieru) lielāku aizsardzību, regulāru šo iestāžu un struktūru ētikas padomnieku apmācību organizēšanu un neatkarīgu izmeklēšanas ekspertu tīkla izveidošanu.

Kāda loma ir ES Vispārējai tiesai (turpmāk – Vispārējā tiesa) darbinieka aizskarto tiesību aizsardzībā? Civildienesta strīdu nodošana Vispārējai tiesai pirmajā instancē 2017. gadā sakarā ar ES Civildienesta tiesas⁵ likvidēšanu būtiski sekmēja tās judikatūras attīstību un devusi iespēju nodrošināt fizisko personu interešu aizsardzību caur vairākiem svarīgiem nolēmumiem, kuros tiek precizētas psiholoģiskas vardarbības jēdziena robežas un tiek nostiprināti būtiski principi attiecībā uz darba devēja pienākumiem, saņemot lūgumu sniegt palīdzību saistībā ar psiholoģisku vardarbību.

Ir jākonstatē, ka atšķirībā no Vispārējā tiesā izskatāmo strīdu ekonomisko tiesību jomā skaita prasības saistībā ar psiholoģisku vardarbību ir samērā nedaudzas. No 2018. gadā 1009 izskatītajām lietām 893 bija tiešās prasības, no kurām 110 civildienesta jomā.⁶ No tām tikai piecās lietās tika celtas prasības sakarā ar iespējamu psiholoģisku vardarbību. 2019. gadā tika izskatītas 874 lietas, no kurām sešos spriedumos Vispārējai tiesai bija jāpievēršas ar šo tēmu saistītiem jautājumiem.

Lai gan šajā rakstā analizētā ES likumdošana un Vispārējās tiesas judikatūra attiecas uz strīdiem starp ES ie­stādēm un to darbiniekiem un tieši nav saistoša dalībvalstīm, Vispārējās tiesas atzinumi un nodibinātie principi var kalpot par vērtīgu tiesību normu interpretācijas palīgu tiem Latvijas juristiem – gan valsts, gan privātsektorā – kas saskaras ar sūdzībām par psiholoģisku vardarbību darbavietā. Latvijas Republikas normatīvajos aktos nav iekļauta psiholoģiskas vardarbības definīcija, bet attiecīgās sūdzības tiek izskatītas caur Satversmes 94. panta (Ikvienam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību) un Darba likuma 28. panta otrās daļas prizmu (Darba devēja [pienākums] (..) ir nodrošināt darbiniekam taisnīgus, drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus). Papildus Latvijas tiesu praksē nodibinātiem principiem⁷ Vispārējās tiesas judikatūrā izteiktās atziņas var palīdzēt šo noteikumu interpretācijā un piemērošanā.

2. Psiholoģiskas vardarbības definīcija

Saskaņā ar ES Pamattiesību hartas 31.