1. EBTA/EEZ valsts, kas nav ES dalībvalsts, pilsoņa izdošana trešajai valstij

Lietā C-897/19 PPU Krievijas Federācija EST sprieda par dalībvalsts pienākumiem, lemjot par trešās valsts izsniegtu izdošanas lūgumu saistībā ar tādas valsts pilsoni, kura nav Eiropas Savienības (turpmāk – ES) dalībvalsts, bet ir EBTA dalībvalsts un Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu¹ (turpmāk – EEZ) līgumslēdzēja.

2015. gadā Interpola Maskavas birojs izdeva starptautiskās meklēšanas pieteikumu attiecībā uz Krievijas pilsoni I.N., lai aizturētu viņu sakarā ar pret viņu ierosināto kriminālvajāšanu par pasīvo korupciju. Kopš 2019. gada I.N. ir Islandes pilsonis un viņam ir Islandes pastāvīgā iedzīvotāja statuss. Bēgļa statuss Islandē viņam tika piešķirts, ņemot vērā viņa faktisko saukšanu pie kriminālatbildības Krievijā. I.N. ar Islandes izdotu ceļojuma dokumentu bēgļiem ieradās Slovēnijas un Horvātijas robežšķērsošanas punktā, mēģinot ieceļot Horvātijā, kur viņš tika aizturēts, pamatojoties uz Krievijas izdoto meklēšanas pieteikumu. Veicot izmeklēšanu, Županijski sud u Zagrebu (Zagrebas apgabaltiesa) lēma, ka ir izpildīti Horvātijas tiesību normās paredzētie nosacījumi I.N. izdošanai. Tomēr I.N. iesniedza apelācijas sūdzību Horvātijas Republikas Vrhovni sud (Augstākā tiesa), apgalvojot, ka izdošanas gadījumā pastāv risks tikt pakļautam spīdzināšanai un necilvēcīgai rīcībai.² I.N. norādīja, ka nav ievērots spriedums lietā Petruhhin,³ kurā EST nosprieda, ka dalībvalstij, saņemot lūgumu izdot ES pilsoni, kurš atrodas tās teritorijā un ir citas dalībvalsts pilsonis, ir pienākums informēt šo dalībvalsti un pēc tās lūguma nodot tai minēto pilsoni atbilstoši 2002. gada 13. jūnija Padomes Pamatlēmumam 2002/584/JHA par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (turpmāk – Pamatlēmums 2002/584).⁴

EST lēma, ka izdošanas lūgumu saņēmušajai dalībvalstij saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk – Harta)⁵ 19. panta 2. punktu ir jāpārliecinās, vai izdošanas gadījumā nepastāv risks, ka šī persona tiks sodīta ar nāvi, spīdzināta vai pakļauta necilvēcīgai attieksmei. Tāpat dalībvalstij ir pienākums informēt EBTA valsti, lai dotu tai iespēju lūgt sava pilsoņa nodošanu ar nosacījumu, ka tai ir kompetence veikt kriminālvajāšanu attiecībā uz šo pilsoni par ārpus tās teritorijas izdarītajiem kriminālpārkāpumiem.⁶

Pirmkārt, EST norādīja uz ES un Islandes privileģētajām attiecībām, jo Islande ievieš un piemēro Šengenas acquis, ir EEZ līguma slēdzējpuse, piedalās kopējā Eiropas patvēruma sistēmā un ir noslēgusi ar ES nolīgumu par nodošanas procedūru.⁷ Lietas izskatīšanā ir jāņem vērā arī EEZ līgums.⁸ EEZ līgums, tāpat kā Līgums par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD),⁹ garantē pakalpojumu sniegšanas brīvību un ietver tiesības doties uz citu dalībvalsti, lai saņemtu tur kādu pakalpojumu. Tas atbilst šīs lietas faktiem, jo I.N., būdams Islandes pilsonis, devās uz Horvātiju saņemt tūrisma pakalpojumus. EEZ līguma 4. pants aizliedz jebkādu diskrimināciju pilsonības dēļ situācijā, kas ietilpst šī līguma piemērošanas jomā, līdz ar to tādi izdošanas jomā pastāvoši valsts noteikumi kā pamatlietā aplūkotie rada nevienlīdzīgu attieksmi atkarībā no tā, vai minētā persona ir šīs valsts pilsonis vai EBTA valsts pilsonis.