Lai gan Satversmes 29. pants ir plašāks, Saeimas komisiju organizētajā 12. marta diskusijā pieaicināto ekspertu uzmanības centrā faktiski bija panta pirmais teikums ("Saeimas locekli nevar apcietināt, izdarīt pie viņa kratīšanas, ne citādi aprobežot viņa personas brīvību, ja tam nepiekrīt Saeima.") kopsakarā ar Satversmes 30. un 31. pantu.¹

Satversmes zinātniskajos komentāros skaidrots, ka Satversmes 29. un 30. pants veido Saeimas deputātu neaizskaramības konstitucionālo pamatu un tas ir nepieciešams parlamentāriešu sekmīgai pienākumu izpildei, tostarp rēķinoties ar neatkarību no izpildvaras un tiesu varas politiski motivētas rīcības jeb nepamatotas vēršanās pret deputātu.² Taču, neraugoties uz jau izvērstajiem šo normu komentāriem, kas ietverti 2020. gadā izdotajā Satversmes II nodaļas (Saeima) komentāru grāmatā, prakses situācijas liek atgriezties pie diskusijām par deputātu neaizskaramības institūtu, atklājot, ka joprojām ne viss par to ir skaidrs. Proti, kā tas izriet no Tiesību zinātņu pētniecības institūta valdes priekšsēdētāja, profesora Dr. iur. Ringolda Baloža 2021. gada 18. februāra vēstules Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas un Juridiskās komisijas vadībai, Saeimas deputāta Alda Adamoviča lieta (kriminālprocess par Krimināllikuma 327. panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmēm saistībā ar iespējami prettiesiski iegūtiem nepilniem 60 eiro no Saeimas budžeta) aktualizē arī tādus fundamentālus tiesībpolitikas jautājumus kā privātās dzīves un korespondences neaizskaramība, Saeimas locekļu imunitāte, netraucēta darbība u.