Ar šī gada 27. maija spriedumu lietā Nr. 2020-49-01 "Par Komercdarbības atbalsta kontroles likuma 8. panta pirmās daļas un 8.¹ panta otrās un trešās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 91., 92. un 105. pantam" (turpmāk – Spriedums) Satversmes tiesa pielikusi punktu vairāk nekā desmit gadus ilgušajā strīdā par noguldījumiem AS "Parex banka" (turpmāk – Parex banka) subordinētajā kapitālā. Ņemot vērā, ka šis jau ir otrais Satversmes tiesas spriedums par bijušo Parex bankas akcionāru un viņu ģimenes locekļu tiesību ierobežošanu saņemt subordinētajā kapitālā veiktos noguldījumus un to procentus (pirmais spriedums tika pieņemts 2015. gada 13. oktobrī lietā Nr. 2014-36-01), kā arī to, ka man ir bijusi iespēja sniegt atzinumus Satversmes tiesai par Parex bankas subordinētā kapitāla noguldītāju iespējamo tiesisko paļāvību abās no izskatītajām lietām, labprāt iepazīstināšu "Jurista Vārda" lasītājus ar Spriedumu un tajā ietvertajiem secinājumiem attiecībā uz tiesību normu iedarbību no laika aspekta un tiesisko paļāvību.

Lai lasītājiem būtu skaidrāk uztverama Sprieduma būtība, sākumā nedaudz pakavēšos pie faktiskajiem apstākļiem. Stāsts par noguldījumiem Parex bankas subordinētajā kapitālā ir nesaraujami saistīts ar Parex bankas de facto maksātnespēju un Latvijas Republikas īstenoto bankas pārņemšanu. Lai gan 2008. gada beigās divi lielākie Parex bankas akcionāri V. Kargins un V. Krasovickis bija spiesti par simbolisku samaksu pārdot visas sev piederošās bankas akcijas, pretēji jebkurai ekonomiskajai loģikai Latvijas Republika ar Parex bankas pārņemšanas līgumu neierobežoja abu bijušo bankas akcionāru un ar tiem saistīto personu (ģimenes locekļu) tiesības turpināt saņemt no Parex bankas salīdzinoši augstas procentu likmes par Parex bankai aizdotajiem naudas līdzekļiem vairāku desmitu miljonu eiro apmērā.