Aizvien vairāk izpaužas gan valstu, gan privātpersonu komerciālās intereses kosmosa apguvē, tai skaitā kosmosa resursu ieguve. Šāda tendence kopsakarā ar tehnoloģiskajiem sasniegumiem rada arī jaunus juridiskus problēmjautājumus. Tā pašlaik trīs valstis – Amerikas Savienotās Valstis (ASV), Luksemburga un Apvienoto Arābu Emirāti (AAE) – nacionālajā regulējumā ir legalizējušas kosmosa resursu ieguvi komerciāliem mērķiem un piešķir tiesības privātpersonām kosmosa resursus iegūt privātīpašumā. Tomēr citas valstis un tiesību zinātnieki pauž bažas, ka šāda vienpusēja rīcība ir patvaļīga un pretrunā starptautiskajiem līgumiem, kuri paredz, ka kosmosa izmantošana ir visas cilvēces tiesība un kosmoss ir izmantojams tikai visas cilvēces labā.¹ Savukārt Līgums par valstu darbību uz Mēness un citiem debess ķermeņiem pilnībā aizliedz kosmosa resursu ieguvi privātīpašumā.² Rakstā autore vērtē, vai ASV, Luksemburgas un AAE nacionālais tiesiskais regulējums atbilst starptautiskajām kosmosa tiesībām.

1. Kosmosa resursu ieguves nacionālais tiesiskais regulējums

2015. gada novembrī tika izsludināts ASV komerciālo kosmosa lidojumu konkurētspējas likums (The U.S. Commercial Space Launch Competitiveness Act of 2015).³ Tādējādi ASV kļuva par pirmo valsti pasaulē, kas atļāva kosmosa derīgo izrakteņu ieguvi komerciāliem mērķiem, piešķirot privātpersonām īpašumtiesības uz iegūtajiem resursiem.⁴

2017. gadā Luksemburgas parlaments pieņēma 2017. Gada 20. jūlija kosmosa izpētes un resursu izmantošanas likumu (Loi du 20 juillet 2017 sur l’exploration et l’utilisation des ressources de l’espace), kas spēkā stājās 2017. gada 1. augustā,⁵ tādējādi kļūstot par otro valsti pasaulē, kas legalizējusi kosmosa resursu komerciālu ieguvi.⁶ Likums regulē kārtību, kādā atļauts doties kosmosā un veikt resursu ieguvi.

2019. gada decembrī tika izdots AAE federālais likums Nr. 12 "Par kosmosa sektora regulējumu",⁷ kurš pamatnostādnēs ir līdzīgs ASV un Luksemburgas likumam.⁸ Likums regulē atļauju izsniegšanu, kosmosa objektu un lidaparātu reģistrāciju, atbildību un apdrošināšanu, kā arī kosmosā veiktās darbības.⁹ Attiecībā uz kosmosa resursu ieguvi un ekspluatāciju tas noteic, ka, saņemot atļauju, resursus var atsavināt, pirkt, pārdot, tirgot, transportēt un uzglabāt.¹⁰

Izvērtējot minēto valstu nacionālos likumus, secināms, ka konceptuāli tie ir līdzīgi un tajos ietverti vienādi principi un izpratne par kosmosa resursu statusu. Pirmkārt, attiecīgajos nacionālajos likumos ietverta norāde, ka kosmoss ir izmantojams saskaņā ar valsts likumiem, tai skaitā ar valstij saistošajiem starptautiskajiem līgumiem,¹¹ un likumi nav vērsti uz kosmosa un debess ķermeņu piesavināšanos.¹²

Otrkārt, nacionālajos likumos uzsvērta kosmosa izmantošanas brīvība, skaidrojot to tādējādi, ka ikvienam ir tiesības izmantot kosmosu jebkādiem mērķiem, ja vien tas tieši nav aizliegts starptautiskā līgumā (piemēram, militāri mērķi vai debess ķermeņa teritorijas okupācija). Papildus tam likumos nostiprināts uzskats, ka debess ķermenis un tā resursi nav viens un tas pats un ka piesavināšanās aizliegums attiecas tikai uz debess ķermeni un tā teritoriju, taču neattiecas uz resursiem.¹³

Attiecībā uz īpašumtiesību rašanos likumos ietverts princips, ka tās izveidojas ar resursu iegūšanas brīdi un ka nav iespējams īpašumtiesības nostiprināt uz vēl neiegūtiem kosmosa resursiem. Vienlaikus likumos nostiprināts princips, ka resursu īpašnieks ir tas, kas veicis resursu ieguvi. Šāds princips izveidojies kopš sākotnējām kosmosa misijām, kuru laikā tika iegūti Mēness paraugi. Literatūrā šo principu mēdz dēvēt par atradēja (finders, keepers) principu (vairāk 4. nodaļā).

2. Kosmosa un tā resursu izmantošanu regulējošie starptautiskie līgumi

Galvenā starptautiskās sadarbības veicinātāja miermīlīgas kosmosa izmantošanas jomā, tai skaitā starptautisko kosmosa tiesību attīstībā un kodifikācijā, ir Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO).